Horvātijas pavasaris

Kustības politiskās prasības

Trīs galvenie punkti, ko Maspoka izmantoja, lai uzbruktu Dienvidslāvijas federālajai valstij, bija Horvātijas tūrisma industrijas ieņēmumu sadalījums Dienvidslāvijā, Horvātijas ieguldītā naudas summa mazattīstīto Dienvidslāvijas republiku fondā un jautājums par oficiālo horvātu valodu Horvātijā. Maspoka pieprasīja atzīt horvātu valodu par Horvātijas oficiālo valodu, tās ekskluzīvu lietošanu izglītībā, plašsaziņas līdzekļos un valsts lietās, kas nozīmēja serbu valodas izraidīšanu no Horvātijas. Maspoks uzstāja uz horvātu un viņu kultūras specifiku, kā arī uz civilizācijas un kultūras atšķirībām starp horvātiem un citām etniskajām grupām un etniskajām minoritātēm Dienvidslāvijā. Kustība, kuru plaši atbalstīja horvāti, pieprasīja atsevišķu horvātu nacionālo banku, horvātu armiju un, atsevišķi no Dienvidslāvijas, horvātu pārstāvi Apvienoto Nāciju Organizācijā. Matica hrvatska (horvātu kultūras organizācija) un Hrvatski tjednik (horvātu nedēļas laikraksts) pat publicēja jaunās Horvātijas valsts konstitūcijas projektu. Matica hrvatska publicēja (1971. gada novembrī) pilnu Maspoka prasību sarakstu: Horvātija definēta tikai kā horvātu valsts, Horvātijas pārstāvis Apvienoto Nāciju Organizācijā, Horvātijas nacionālā banka un nacionālā valūta, Horvātijas armija un horvātu iesauktie karavīri, kas kalpo tikai Horvātijas armijā, horvātu valoda armijā, Horvātijas valsts lietas, izglītība un plašsaziņas līdzekļi. Matica hrvatska Maspoka kustības kulminācijas laikā atcēla darbu pie serbohorvātu valodas vārdnīcas un noraidīja Novi Sada vienošanos (par kopīgu serbohorvātu valodu). Novi Sadas vienošanās pamatā esošo serbu horvātu valodas ortogrāfiju nomainīja S. Babiča, B. Finka un M. Mogusa sarakstītā horvātu valodas ortogrāfija, ko Matica hrvatska iespieda tajā pašā 1971. gadā. Zagrebas Universitāte sniedza plašu un publisku atbalstu Maspoka politiskajām prasībām. Zagrebas Universitātes studenti rīkoja masveida demonstrācijas Horvātijā, lai paustu savu atbalstu Maspokai.

Maspoka attīstība un bojāeja

Daži vēsturnieki uzskata, ka Maspoka bija Ustaše sacelšanās Dienvidslāvijā, kuru vadīja, sargāja un atbalstīja Horvātijas Komunistiskās līgas politiskā vadība - Savka Dabčevičs-Kučars, Miko Tripalo un Pero Pirkers. Bija pierādījumi, ka Dabčeviča-Kučara un Tripalo sadarbojās ar Ustašes vadību ārzemēs un, sekojot Ustašes direktīvām, strādāja pie Dienvidslāvijas valsts iznīcināšanas. Toreiz Horvātijas Komunistiskās līgas ģenerālsekretārs Miloš Žanko publiski nosodīja Matica hrvatska, Dabčević-Kučar, Tripalo un Pirker destruktīvu nacionālismu. Žanko Horvātijas komunistu desmitajā plēnumā (1970. gada janvārī) apsūdzēja Dabčeviću-Kučaru, Tripalo un Pikeru, apgalvojot, ka šie trīs cilvēki kopā ar Matica hrvatska darbojas pret Dienvidslāvijas sociālismu un Dienvidslāvijas destabilizāciju. Ar Josipa Broza piekrišanu un Bakarića palīdzību Žanko tajā pašā plēnumā tika izslēgts no Horvātijas Komunistu līgas. Vēl viena spēcīga opozīcija pret Maspoku nāca no Zagrebas Praxis grupas locekļiem (īpaši Rudi Supek, Milan Kangrga).

Dažas nelielas pret serbiem vērstas akcijas Horvātijā izpaudās kā kirilicas zīmju sabojāšana vai iznīcināšana un vardarbības uzliesmojumi futbola mačos. Horvātijas vadība pārliecināja Brozu, ka viņi kontrolē situāciju. Kad Brozs 1971. gada jūlijā apmeklēja Horvātiju, pēc Dienvidslāvijas himnas tika atskaņota Horvātijas himna.

Josips Brozs apspieda Maspoku un tajā pašā laikā izdarīja lielu piekāpšanos horvātu nacionālismam. Brozs atļāva Horvātijā lietot horvātu valodu un 1974. gadā konfederalizēja Dienvidslāvijas konstitūciju, piešķirot veto tiesības Dienvidslāvijas republikām, kad tās mēģināja mainīt konstitūciju. Dienvidslāvijas 1974. gada konstitūcija izraisīja lielu Dienvidslāvijas serbu neapmierinātību un bažas. Horvātijas Komunistiskās līgas vadība Dabčevičs-Kučars, Tripalo un Pirkers bija spiesti atkāpties no valsts un Komunistiskās līgas amatiem, un daži Maspoka vadītāji tika arestēti un apcietināti. Apcietināto Maspok vadītāju vidū bija Franjo Tuđman un Bruno Bušić.

Brozs vajāja serbu akadēmiķus un liberāļus citās Dienvidslāvijas republikās

1972. gadā. Brozs no politikas un valsts lietām izslēdza serbu komunistus Marko Nikeziću un Latinku Peroviču, slovēņu Stane Kavčiču un maķedoniešu Krste Crvenkovski. Pēc vēsturnieku domām, mūžībā aizgājušā Dienvidslāvijas prezidenta valdīšanas laikā bīstamāki bija Dienvidslāvijas liberāļi nekā horvātu Maspoka.

Lai mierinātu horvātu nacionālistus, Brozs vajāja serbu akadēmiķus, kuri norādīja uz serbu tautas subordinēto stāvokli Dienvidslāvijā. Divi vadošie serbu intelektuāļi Dobrica Čosičs (ievērojams serbu rakstnieks) un Mihailo Džuričs (Belgradas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors) apšaubīja albāņu autonomijas pamatojumu vēsturiskajā serbu provincē Kosovā un jautāja, kāpēc serbiem Horvātijā nav autonoma statusa un kāpēc Vojvodinai ir autonoms statuss, lai gan lielākā daļa tās iedzīvotāju ir serbi. Brozas režīms šos divus intelektuāļus publiski nosodīja un vajāja. Profesors Đurić, redzot Maspoka nacionālisma un separātisma eskalāciju Horvātijā, brīdināja, ka tolaik Serbijas statuss Dienvidslāvijā bija ļoti diskriminējošs un ka Serbija tika nežēlīgi un netaisnīgi apsūdzēta par centrālisma un unitārisma aizstāvību. Turpinājumā Đurić brīdināja, ka ir aizliegts izvirzīt jautājumus par to personu atbildību, kuras Otrā pasaules kara laikā veica serbu tautas genocīdu Horvātijas neatkarīgajā valstī. Viņš sacīja, ka Serbijas Sociālistiskās Republikas robežas nav ne nacionālās, ne vēsturiskās serbu robežas Dienvidslāvijā. Prof. Đurić tiesas prāva un spriedums bija daļa no Brozas režīma politiskā līdzsvara laikā, kad Maspok darbība Horvātijā sasniedza kulmināciju, un laikā, kad notika Maspok vadības tiesāšana un ieslodzījums.

Horvātijas pavasaris un Dienvidslāvijas sabrukums

Horvātijas pavasarim bija nozīmīga loma 1974. gada Dienvidslāvijas konstitūcijas izstrādē. Konstitūcija paralizēja Dienvidslāvijas federālo varu, nododot valsts pārvaldes varu Dienvidslāvijas republikām. Tā kā konstitūcija bija nepietiekami neskaidra un jau bija kompromisu rezultāts ar dažādām nacionālistu grupām republikās un provincēs, tā bija atdalīšanās projekts.