Dalmātu valoda — izzudusī romāņu valoda Dalmācijā
Izzudusī romāņu Dalmātu valoda Dalmācijā — vēsture, pētniecība un pēdējā runātāja Tuone Udaina stāsts; Matteo Bartoli atklājumi un saglabātie avoti.
Dalmātu valoda bija romāņu valoda, kurā runāja Dalmācijā, Adrijas jūras austrumu piekrastē. Tā piederēja romāņu (itāliešu–dalmātu) valodu atzarā un bija saistīta ar citām Itālijas un Adrijas reģiona romāņu valodām. Valodas izplatības areāls aptvēra gan piekrasti, gan salas; pazīstamākās tās lokālās formas ir Veglijas (mūsdienu Krka) un Ragušas (Dubrovņika) dialekti. Viduslaikos — pakāpeniski un vietām — dalmātu valoda zaudēja runātājus; vietām tā pastāvēja līdz 18. vai 19. gadsimtam. Mūsdienās ir saglabājušies tikai nedaudzi avoti: detalizēti ieraksti parasti ir pieejami tikai Veglijas un Ragušas dialektiem, no pārējiem dialektiem ir tikai atsevišķi vārdi vai īsas frāzes, kā arī daži toponīmi un dokumentālās liecības.
Izcelsme un klasifikācija
Dalmātu valoda attīstījās no vulgārās latīņu valodas, kas Adrijas piekrastē pastāvēja pēc Romas impērijas sabrukuma. Valoda pārņēma vairākas leksiskās un fonētiskas ietekmes no piekrastes handļiem — galvenokārt no rietumu romāņu (itālisko) valodu grupām — un vēlāk arī no venēciešu valodas, kā arī no blakus dzīvojošajām slāvu valodām. Lai gan dalmātu raksturoja savdabīgas iezīmes, to bieži klasificē kā daļu no Italo‑Dalmatian (itāliešu–dalmātu) dialektiskā apakškomplekta romāņu saimē.
Raksturojums un valodas iezīmes
Dalmātu fonoloģija un morfoloģija saglabāja vairākas latīņu pēctecības iezīmes, vienlaikus rādot atkāpes, kuras radušās ilgstošā kontaktā ar venēciešu un slāvu valodām. Vārdu krājumā bija jūtama spēcīga ietekme no jūras un tirdzniecības leksikas, kā arī no vietējā lauksaimniecības un amatniecības terminoloģijas. No šīm iezīmēm Ragušas un Veglijas formas sniedz visvairāk materiāla, kas ļauj rekonstruēt gan gramatiskās formas, gan fonētisko sistēmu.
Dokumentācija un pētniecība
Par dalmātu valodu saglabājušies avoti ir ierobežoti. Ir pieejami daži viduslaiku un agrīnā jaunuzņēmumu laika dokumenti, toponīmi un izkliedētas liecības arhīvos, tomēr būtiskākais materiāls nāk no 19. gadsimta etnogrāfiskajiem pētījumiem. 1897. gadā zinātnieks Matteo Bartoli, kurš pats bija dzimis no tuvējās Istrijas, apmeklēja burbura ("friziera" dalmātu valodā) Tuoni Udainu (itāļu: Antonio Udina), pēdējo dalmātu dialekta runātāju, lai pētītu viņa valodu. Bartoli pierakstīja aptuveni 2800 vārdus, stāstus un dzīvesstāstus, kas tika publicēti grāmatā, kas sniedza daudz informācijas par valodas vārdu krājumu, fonoloģiju un gramatiku. Bartoli rakstīja itāļu valodā un 1906. gadā publicēja tulkojumu vācu valodā (Das Dalmatische). Itāļu valodas manuskripti esot pazuduši, un darbs itāļu valodā tika pārtulkots tikai 2001. gadā.
Bartoli materiāli ir galvenais avots, uz kura balstās mūsdienu rekonstruēšana un pētījumi par dalmātu valodu. Papildus viņa ierakstiem izpētei izmanto arī arhīvu dokumentus, lauku novērojumu ziņas, kā arī toponīmus, lai atsegtu valodas struktūru un vēsturiskās pārmaiņas.
Izzudums un mantojums
Tikai gadu vēlāk, 1898. gada 10. jūnijā, Tuone Udaina nejauši gāja bojā 74 gadu vecumā sprādzienā, kas notika uz ceļa. Viņa nāve praktiski nozīmēja dalmātu valodas izzušanu kā dzīvai mutvārdu tradīcijai, jo pēc viņa vairs nebija zināmu dzīvotspējīgu runātāju. Tomēr Bartoli ieraksti un citi saglabātie avoti ļauj pētniekiem rekonstruēt un izpētīt valodu — tās leksiku, fonoloģiju un dažas gramatiskās iezīmes.
Mūsdienās dalmātu valoda ir izsludināta par izzudušu, taču tā ir nozīmīga pētniecībā: tās pieraksti palīdz izprast romāņu valodu attīstību Adrijas reģionā, valodu mijiedarbību (ar venēciešu un slāvu valodām) un reģiona kultūrvēsturisko mantojumu. Pastāv arī mūsdienu lingvistisku darbu interese par dalmātu valodas atjaunošanas un digitālo arhivēšanu iespējām, taču valodas kā dzīvā saziņas sistēma atjaunošana nav notikusi.
Svarīgākie fakti īsumā
- Valodas tips: romāņu (Italo‑Dalmatian) valoda.
- Izplatība: Dalmācija — piekraste un salas (piem., Veglija/Krka, Raguša/Dubrovnīka).
- Labāk dokumentētie dialekti: Veglijas (Krka) un Ragušas (Dubrovņika).
- Galvenais avots: Matteo Bartoli ieraksti (1897) — aptuveni 2800 vārdu un stāstu kolekcija.
- Beigu posms: valoda zaudēja pēdējos zināmos runātājus 19. gadsimtā; pēdējā plaši dokumentētā persona — Tuone Udaina — gāja bojā 1898. gadā.
Pilsētas pie Adrijas jūras austrumu daļā ar dalmātu valodas dialektiem. Veglia ir Horvātijas sala Krk, Crepsa ir sala Cres, Arba šodien tiek saukta par Rabu. Zara ir pilsēta Zadara. Trau šodien sauc par Trogiru, Splato ir Splita, Ragusa ir Dubrovnika, bet Cattaro ir Kotora.
Tuone Udaina, pēdējā dalmātiešu valodas runātāja
Jautājumi un atbildes
J: Kādā valodā runāja Dalmācijā?
A: Dalmācijā runāja romāņu valodā, ko sauca par dalmātu valodu.
Jautājums: Kad šī valoda izzuda?
A: Valoda iznīka viduslaikos.
J: Cik ilgi tā tika lietota?
A: Dažās vietās to lietoja līdz 18. vai 19. gadsimtam.
J: Kas pierakstīja informāciju par valodu?
A: Zinātnieks Matteo Bartoli pierakstīja aptuveni 2800 vārdus, stāstus un dzīvesstāstus, kas saistīti ar šo valodu.
J: Kur šie vārdi tika publicēti?
A: Šie vārdi tika publicēti vācu valodā sarakstītā grāmatā Das Dalmatische, kas tika izdota 1906. gadā.
J: Kas sniedza lielāko daļu šīs informācijas par valodas vārdu krājumu, fonoloģiju un gramatiku?
A: Tuone Udaina (pazīstams arī kā burbur), kurš bija pēdējais zināmais dalmātu dialekta runātājs, sniedza lielu daļu šīs informācijas par valodas vārdu krājumu, fonoloģiju un gramatiku, kad viņš runāja ar Matteo Bartoli.
J: Kad Tuone Udaina nomira? A: Tuone Udaina nomira gadu pēc intervijas ar Matteo Bartoli 1898. gada 10. jūnijā sprādziena dēļ ceļu būvē.
Meklēt