Ievilkšana (entrapment) — tiesiska definīcija, aizstāvība un piemēri

Ievilkšana (entrapment): skaidra tiesiska definīcija, aizstāvības iespējas un reāli piemēri — uzzini, kad valsts vai aģenti pārvērš pamudināšanu par nelikumīgu rīcību.

Ievilkšana ir pamudināšana izdarīt noziegumu, ko parasti veic valsts iestāde vai tās aģents, lai panāktu notiesājošu spriedumu. Tas nozīmē, ka citādi persona, visticamāk, nebūtu izdarījusi noziegumu. Dažās valstīs ievilkšana ir pieņemama aizstāvības forma pret kriminālatbildību vai vismaz pamats pierādījumu atzīšanai par neatbilstošiem un atņemamiem tiesvedībā.

Vēl viens līdzīgs termins ir "provokators" (agents provokators) - vecāks termins franču valodā, kas apzīmē personu, kura veic pamudinājumu.

Noziedznieku notveršana jeb "sting" ir sarežģītāks noziedznieku notveršanas veids. Tā parasti ietver ēsmas izmantošanu — piemēram, instanci, kur iestādes atstāj vilinošu priekšmetu vai organizē situāciju, kurā iespējams noķert personu, kas izdarīs noziegumu; bieži vien notveršanu papildina slēptu ierakstu vai novērošanas izmantošana.

Tiesiskā definīcija un galvenie elementi

Ievilkšanas juridiskā analīze parasti ietver vismaz trīs pamatelementus:

• Valsts vai valsts aģenta ietekme (pamudināšana) — darbība vai uzvedība, ar kuru iestāde tieši vai netieši mudina personu izdarīt noziedzīgu darbību (piem., piedāvājot naudu, izmantojot atkārtotu spiedienu, maldināšanu vai radot situāciju, kurā persona izjūt piespiešanu).
• Persona nav bijusi predisponēta jeb nav bijušas skaidras pazīmes, ka persona pati no sevis un brīvi būtu izdarījusi šo noziegumu bez ārējas ietekmes.
• Kauzālās attiecības — pamudināšana bija tiešs iemesls, kāpēc tika izdarīts noziedzīgais nodarījums.

Aizstāvība — kā tā darbojas

Konkrētas sekas un aizstāvības pieejas atšķiras pēc jurisdikcijas. Būtiski divi bieži lietoti tiesu testi:

• Subjektīvais tests (predispozīcijas tests) — tiesa novērtē, vai apsūdzētais bija predisponēts izdarīt noziegumu. Ja pierādāma, ka persona jau bija gatava un spējīga izdarīt noziegumu, ievilkšana var netikt pieņemta par aizstāvību.
• Objektīvais tests (valsts uzvedības tests) — tiek vērtēts, vai valsts darbības bija tik neatļautas vai netaisnīgas, ka tās grauj tiesvedības godīgumu. Pat ja apsūdzētais bija predisponēts, tiesa var atzīt, ka valsts rīcība bija pārmērīga un pierādījumi jāatmet vai apsūdzība jāatsakās.

Praktiski piemēri

• Policijas aģents vairākas reizes uzstāj, līdz cilvēks, kurš iepriekš nekad nav pārkāpis konkrētos noteikumus, piekrīt pārdot narkotikas — iespējama ievilkšana, ja pierāda, ka tiesasprāvējs radīja ideju un nostādīja spiediena situācijā.
• Internetā persona tiek mēģināta pārliecināt nosūtīt kompromitējošu saturu, izmantojot maldināšanu vai solījumu par atlīdzību; ja šādas darbības bijušas izdomātas valsts aģenta iniciatīva, var rasties jautājums par ievilkšanu.
• Sting operācija, kur policija iejaucas, izmantojot ēsmas un pēc tam notver personu izdarām noziegumu — šādā gadījumā atšķirība starp leģitīmu "iespējas radīšanu" un nelikumīgu "pamudināšanu" ir centrāla.

Kā tiesas to izvērtē

Tiesas analizē pierādījumus par to, kas sākotnēji uzsāka ideju un kā tika realizēta saruna vai darījumi. Bieži vērtē:

• Vai valsts aģenta darbības pārsniedza vienkāršu iespēju radīšanu (piem., solījumi par lielu atlīdzību, smags psiholoģisks spiediens, apmācīta manipulācija).
• Apsūdzētā uzvedība pirms iestādes iejaukšanās — vai bija iepriekšēja noziedzīga pieredze, gatavība, plānošana vai citi rādītāji par predispozīciju.
• Laika posms, atkārtotība un raksturs pamudinājuma — atkārtoti vai agresīvi mēģinājumi palielina iespējamību, ka tiesa atzīs ievilkšanu.

Starptautiskas atšķirības

Juridiskā pieeja ievilkšanas jautājumam ļoti atšķiras. Dažās valstīs — piemēram, tiesību sistēmās, kas vairāk paļaujas uz anglo-sakšu praksi — pastāv skaidrs aizstāvības institūts ar subjektīvo testu. Citviet galvenokārt tiek vērtēta policijas rīcības leģitimitāte un pierādījumu pieļaujamība, nevis atklāta "ievilkšanas" aizstāvība. Ir arī jurisdikcijas, kur tiesneši var atteikt pieļaut pierādījumus, kas iegūti ar pamudināšanu, pat ja tas neatbrīvo no kriminālatbildības.

Kā rīkoties aizstāvībai praktiski

• Pieprasīt pilnu atklāšanu (discovery) par aģenta darbībām, iekšējām instruktāžām un saziņu, lai noteiktu, kas uzsāka kriminālo nodomu.
• Iesniegt prasību pierādījumu atzīšanai par neizmantotajiem vai par liecinājumu atmetšanu, ja pierādāmi pārmērīgi pamudinājumi.
• Pierādīt trūkstošu predispozīciju — liecinieku, ierakstu vai vēstules, kas norāda, ka apsūdzētais nebija gatavs izdarīt noziegumu bez iestādes rosinājuma.
• Izvirzīt argumentus par procesa taisnīguma apsvērumiem — ja valsts rīcība šķiet morāli vai juridiski nepieņemama, tiesa var lemt par labu apsūdzētajam.

Prokuroru prakse un ētika

Prokurori parasti mēģina saglabāt stingrās operācijas robežās, kurās tiek nodrošināta iespēja noziedzīgu darbību atklāt, bet netiek aktīvi ierunāts vai radīts noziedzīgs nodoms cilvēkos, kuri citādi to nebūtu izdarījuši. Tomēr pārmērīga izmantošana rada ētiskas un tiesiskas problēmas — tiesu uzticamības eroziju un iespēju, ka nevainīgi cilvēki tiks pakļauti kriminālprocesam.

Kopsavilkums un praktiska piezīme

Ievilkšana ir sarežģīts un juridiski nozīmīgs jēdziens, kas var novest gan pie pilnīgas attaisnošanas, gan pie pierādījumu atmestības atkarībā no valsts likumiem, pierādījumiem un tiesas pieejas. Ja pastāv aizdomas, ka apsūdzību pamatā ir valsts aģenta pamudināšana, ieteicams sazināties ar pieredzējušu krimināltiesību advokātu, kurš var izvērtēt lietas apstākļus, pieprasīt attiecīgo informāciju un sagatavot aizstāvības stratēģiju.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir slazds?

Q: Vai dažās valstīs ir iespējama aizstāvība pret kriminālatbildību?

J: Kas ir provokators?

J: Kas ir viltus operācija?

J: Ar ko vajāšanas operācija atšķiras no slazdošanas?

J: Kāpēc vilkšana lamatās tiek uzskatīta par iespējamu aizstāvību pret kriminālatbildību?

J: Vai ievilkšanu izmanto tikai iestādes?

Meklēt pēc burta