Ankorīts (ankorīte): kas tas ir? Definīcija, vēsture, dzīvesveids

Anchorīts (sievišķā valodā: anchorīte) ir cilvēks, kurš reliģisku apsvērumu dēļ ir aizgājis no laicīgās sabiedrības, lai varētu dzīvot intensīvu, lūgšanu pilnu, askētisku dzīvi. Ankorīti bieži tiek uzskatīti par reliģiskā eremīta paveidu, atšķirībā no eremītiem ankorītiem bija jādod solījums Dievam palikt vienā vietā, kas bija ļoti maza telpa, vai nu pie vietējās baznīcas, vai arī tās sienā.

Anchorīta dzīve ir viena no senākajām kristiešu mūku dzīves formām. No 12. līdz 16. gadsimtam sieviešu ankorītu skaits pastāvīgi pārsniedza vīriešu skaitu, dažkārt pat četras pret vienu (13. gadsimtā), bet 15. gadsimtā to skaits samazinājās līdz divām pret vienu (15. gadsimtā). Tomēr par šiem periodiem nav reģistrēts liela skaita enkuriešu dzimums.

Definīcija un izcelsme

Vārds ankorīts cēlies no grieķu vārda anachorein — «atkāpties», «pametēt pasauli». Anchorīts atšķiras no brīvi pārvietojoša eremīta ar to, ka viņš vai viņa pieņem stabilitātes (palikšanas) zvērestu un reti vai nekad neatstāj savu ierobežoto dzīves telpu — tā saukto anchorhold jeb enkura celli. Tradicionāli šī telpa bija pievienota vai iebūvēta baznīcas ēkā, lai enkūrists varētu regulāri saņemt sakramentus un būt saistīts ar liturģisko dzīvi.

Vēsture

Ankorītu kustība attīstījās kopā ar agrīnās kristietības askēzes tradīcijām — pirmie askēti parādījās Ēģiptē, Palestīnā un citviet 3.–4. gadsimtā. No viduslaikiem īpaši izplatīta bija enkūrisku prakse Rietumeiropā un Anglijā, kur anchoresses un anchorites bieži kļuva par ievērojamiem garīgiem padomdevējiem. Šī forma bija īpaši populāra no 12. līdz 15. gadsimtam. Reformācijas un sociālo pārmaiņu dēļ daudzas tradicionālās enkūriskas prakses samazinājās vai izzuda.

Dzīvesveids un prakse

• Lūgšana un kontemplācija: diena parasti bija pildīta ar liturģisku laiku, lūgšanām, lasījumu no Svētajiem Rakstiem un meditāciju.
• Askēze: pierobežas dzīvesveids bieži ietvēra šķīstību, nabadzību un pašdisciplīnu — ierobežotas ēdienreizes, pārdomas un čaklu garīgu darbu.
• Kora darbi un lasījumi: daži anchorīti veltīja laiku garīgai literatūrai, rakstīja vēstules, mistiskus redzējumus vai komentārus, kas bieži tika saglabāti un novērtēti līdzās mūku darbiem.
• Sociālā mijiedarbība: lai gan enkūrists dzīvoja izolācijā, apmeklētāji — īpaši sievietes vai vīrieši, kas meklēja garīgu padomu — varēja sazināties ar viņu caur nelielu logu. Enkorīts bieži sniedza garīgus padomus, izpildīja sakramentus (caur priesteri) un saņēma ziedojumus.

Ankorīta cell un rituāli

Tipiskā anchorēšanās ceremonija iesaistīja baznīcas vai bīskapa rituālu, kurā enkūrists tika simboliski ierobežots — durvis tika aizsprostotas, un viņam tika pasniegti reliģiski priekšmeti (Bībele, krusts, eļļa). Celli parasti bija maza istaba ar diviem vai diviem nelieliem logiem: viens vērsts uz altāriem, lai enkūrists varētu sevi saistīt ar liturģiju, otrs — uz ielas, lai pieņemtu maizi, sarunas vai padomu no sabiedrības un uzraudzītu apkārtējos.

Ankorīti sabiedrībā

Lai gan dzīve bija izolēta, anchorīti bieži ieņēma svarīgu lomu vietējā garīgajā dzīvē. Viņi kalpoja kā garīgi padomdevēji, bija vietējo lūgšanu un ziedojumu saņēmēji un reizēm starpnieki starp laikmetīgajiem cilvēkiem un baznīcu. Daudzi enkūriskie teksti un liecības sniedz vērtīgu ieskatu viduslaiku ticībā un sieviešu garīgajā pieredzē. Pāris pazīstami vēsturiskie piemēri: Juliana no Norvičas (Julian of Norwich), kura rakstīja mistiskas redzējumu aprakstus, un daudzas citas anonīmas anchoresses, kuru darbi saglabājušies kā lūgšanu grāmatas un vēstules.

Mūsdienu skatījums un mantojums

Mūsdienās tradicionālā enkūriskā prakse vairs nav plaši izplatīta, taču tās ietekme saglabājas garīgajā literatūrā, kontemplatīvajā praksē un monašajās tradīcijās. Daži mūsdienu garīguma piekritēji un kopienas atjauno aspektus no enkūriskās dzīves — ilgu lūgšanu, klusuma praksi, ilgstošu vienvietību vai nolūku veltīt sevi kontemplācijai. Ankorītu vēsture joprojām ir nozīmīgs temats, pētījumiem par viduslaiku reliģiju, sieviešu garīgo pieredzi un askētisko praksi.

Kopsavilkums: ankorīts/anchorīte ir askētisks kristīgās tradīcijas iesīkstējums — persona, kas pēc īpaša zvēresta pieņem pastāvīgu vienvietību, lai nodzīvotu dzīvi lūgšanai, kontemplācijai un kalpošanai caur garīgu padomu un liturģisku saikni ar baznīcu. Šī prakse sniedz unikālu skatījumu uz personisko un sabiedrisko garīgumu pagātnē un turpina iedvesmot kontemplatīvas prakses mūsdienās.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir anchorite?

Q: Ar ko ankorīti atšķiras no eremītiem?

J: Kas ir ankorīta dzīve?

J: Kāda ir sieviešu un vīriešu dzimumu attiecība starp ankorītu mūķenēm no 12. līdz 16. gadsimtam?

J: Vai šajā laika posmā ir reģistrēts katra enkurnieka dzimums?

J: Kur parasti dzīvoja ankorīti?

J: Kāda bija reliģiskā motivācija kļūt par ankorītu?

Meklēt pēc burta