Glikokortikoīdi — steroīdhormoni: funkcijas, ietekme un klīniskā nozīme

Glikokortikoīdi — steroīdhormoni: uzzini to funkcijas, ietekmi uz glikozes metabolismu, imūno atbildi, iekaisumu, augļa un smadzeņu attīstību un klīnisko nozīmi.

Glikokortikoīdi (GC) ir steroīdhormoni, kas galvenokārt veidojas virsnieru dziedzeros, konkrēti — garozas zonā (zona fasciculata). Tie ir svarīga organisma regulējošo hormonu grupa, kas ietekmē gan vielmaiņu, gan imūno sistēmu un augļa attīstību.

Produkcija un regulācija

Glikokortikoīdu izdalīšanos kontrolē hipotalāma-hipofīzes-virsnieru (HPA) ass: hipotalāms izdala kortikotropīnu atbrīvojošo hormonu (CRH), kas stimulē hipofīzi izdalīt adrenokortikotropo hormonu (ACTH), savukārt ACTH veicina GC sintēzi virsnieros. GC sekrēcija parasti norit ritmiski — ar diennakts ritmu un paaugstinājumu stresa laikā.

Molekulārā darbība

Glikokortikoīdi saistās ar intracelulāriem šūnu receptoriem (glikokortikoīdu receptoriem). Pēc saistīšanās receptors pārvietojas uz kodolu un modulē gēnu ekspresiju, aktivējot vai represējot dažādas vielmaiņas un imūnās reakcijas. Viens no nozīmīgākajiem efektiem ir proinflamatoro transkripcijas faktoru, piemēram, NF-κB un AP-1, inhibīcija — tādējādi samazinot iekaisuma mediatoru ražošanu.

Galvenās funkcijas un ietekme uz vielmaiņu

• Vielmaiņas regulācija: glikokortikoīdi stimulē glikozes metabolismu — galvenokārt veicinot glikoneoģenēzi aknās (glikozes veidošanos no ne-ogļhidrātu avotiem) un samazinot perifēro glikozes uzņemšanu.
• Proteīnu un lipīdu vielmaiņa: tie palielina proteīnu katabolismu (mēdz veicināt muskuļu izšķīšanu) un stimulē lipolīzi adipocītos, kas ilgtermiņā var mainīt ķermeņa tauku sadalījumu.
• Enerģijas rezerves: GC palīdz nodrošināt organismu ar enerģiju stresa situācijās, mobilizējot glikozes un tauku rezerves.

Ietekme uz imūno sistēmu un iekaisumu

Glikokortikoīdi ir spēcīgi pretiekaisuma un imūnsupresīvi līdzekļi. Tie:

• mazina iekaisuma mediatoru (citokīnu, prostaglandīnu, leikotriēnu) ražošanu (imūnsistēmas atgriezeniskās saites daļa);
• ierobežo leikocītu migrāciju un aktivāciju, mazinot audu tūskojumu un sāpju sajūtu;
• samazina alerģiskas reakcijas un autoimūnu procesus.

Loma attīstībā un auglim

Glikokortikoīdi ir svarīgi augļa attīstībai: tie veicina plaušu nobriešanu, stimulējot surfaktanta sintēzi, kas ir kritiski priekšdzemdību periodā. Tāpēc grūtniecības komplikāciju — priekšlaicīgas dzemdības — gadījumos bieži lieto antenatālos kortikosteroīdus, lai samazinātu neonatālās elpošanas problēmas.

Klīniskā nozīme un lietojums

Glikokortikoīdi ir nozīmīgi gan endogēni hormoni, gan farmakoloģiski medikamenti. Tipiski piemēri: kortizols (hidrokortizons), prednizolons, deksametazons. Slimību grupas, kurās GC tiek izmantoti:

• alerģiskas un astmas lēkmes (inhalējami un sistēmiski);
• autoimūnas slimības (piem., reimatoīdais artrīts, sistēmiskā sarkanā vilkēde);
• akūtās un hroniskās iekaisuma slimības;
• transplantācijas gadījumos, lai novērstu atteici;
• ādas slimību lokāla ārstēšana (krēmi un ziedes);
• onkohematoloģijas gadījumos kombinētajā terapijā un kā pretalerģiska līdzekļa daļa.

Blakusparādības un riski

Ilgstoša vai augstu devu glikokortikoīdu lietošana saistās ar vairākiem nozīmīgiem riskiem:

• Kušinga sindroms (sejas apaļošana, centrāla aptaukošanās, ādas plānība);
• osteoporoze un palielināts lūzumu risks;
• hiperglikēmija un attīstības risks 2. tipa diabētam;
• palielināta infekciju uzņēmība;
• muskuļu vājums, brūču dzīšana palēnināta;
• garastāvokļa un miega traucējumi, psihiskās blakusparādības;
• adrenālā nomāktība pēc ilgstošas terapijas — nepieciešams pakāpeniski samazināt devu, lai izvairītos no akūtas virsnieru mazspējas.

Ārkārtīgi svarīgi: pirms vakcinācijas ar dzīviem vakcīnas preparātiem pacientiem, kas saņem sistēmisku imūnsupresantu terapiju, jāapspriež drošība ar ārstu, jo vakcīnas var būt kontrindicētas.

Praktiski norādījumi

• Starpā cilvēkiem, kas saņem GC ilgstoši, nepieciešama regulāra monitorēšana: asinsspiediens, glikēmija, kaulu blīvums, infekciju simptomi un acu veselība (slimību, piemēram, glaukomas risks).
• Ja terapija ir ilgstoša, jāizstrādā plāns devu samazināšanai (tapering), lai novērstu adrenālo nomākumu.
• Vairāki medikamenti mijiedarbojas ar glikokortikoīdu metabolismu (piem., CYP3A4 inhibitori vai induktori) — jāņem vērā ārsta norādījumus.

Kopsavilkums

Glikokortikoīdi ir daudzpusīgi steroīdhormoni ar nozīmīgu lomu vielmaiņas regulācijā, imūnās atbildes modulācijā un augļa attīstībā. Tie ir būtiski gan fizioloģiskai regulācijai, gan medicīniskai ārstēšanai. Tomēr to plašais un spēcīgais efekts prasa uzmanīgu lietošanu, rūpīgu riska un ieguvumu izvērtēšanu, kā arī regulāru uzraudzību, lai mazinātu blakusparādību iespējamību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir glikokortikoīdi?

J: Kā glikokortikoīdi saistās ar šūnām?

J: Ko regulē glikokortikoīdi?

J: Kāda loma glikokortikoīdiem ir imūnsistēmā?

J: Kā glikokortikoīdi stimulē glikozes ražošanu?

J: Kāda ir svarīga glikokortikoīdu loma augļa attīstības laikā?

Meklēt pēc burta