Pelēkā viela — definīcija, uzbūve un funkcijas

Pelēkā viela — definīcija, uzbūve un funkcijas: saprotami par neironiem, glijām, kapilāriem un tās nozīmi CNS darbībā.

Pelēkā viela (jeb pelēkā matērija) ir centrālās nervu sistēmas galvenā struktūra, kuras pamatā ir neironu šūnu ķermeņi, to dendrīti, sinapses un blīvs kapilāru tīkls. To veido neironi (tās ir šūnas, ko parasti sauc par "smadzeņu šūnām") un gliālās šūnas. Pretstatā tai, balto matēriju veido garo, mielinizēto aksonu (nervu šķiedru) un glijas šūnu šķiedras; mielīns piešķir baltai vielai gaišāku krāsu.

Uzbūve un mikroskopiskās iezīmes

Pelēko vielu veido:

• Neironu ķermeņi (perikarjoni) — satur šūnas kodolu un ir galvenā metaboliski aktīvā vienība;
• Dendrīti — saņem signālus no citiem neironiem;
• Nelielu, nemielinizētu aksonu šķiedru tīkls un sinaptiskās kontaktvietas — šeit notiek nervu signālu apmaiņa;
• Gliālās šūnas — astroglijas, oligodendrocīti un mikroglija nodrošina atbalstu, uzturvielu piegādi un imūno aizsardzību;
• Kapilāri — bagāta asins apgāde, kas pelēkajai vielai nodrošina skābekli un barības vielas.

Krāsa un izskats

Lielākoties atšķirība starp pelēko un balto vielu skaidri redzama makroskopiski — baltumu dod mielīns. Taču dzīvos audos pelēkā viela nav tumši pelēka: tai ir gaiši pelēka ar dzeltenīgām vai rozā nokrāsām, ko nosaka kapilāru asins piepildījums un neironu šūnu ķermeņi.

Atrašanās vietas

Pelēkā viela atrodas vairākās centrālās nervu sistēmas vietās:

• Galvas smadzeņu garoza (neokortekss) — virsējos laukumos pelēkā viela veido smadzeņu garozas slāņus;
• Subkortikālās struktūras — gangliji (piemēram, bazālās ganglijas), talams un citi kodoli;
• Smadzeņu stumbra un smadzenītes kodoli;
• Ragaini smadzenīšu un muguras smadzeņu priekšējie un sānu ragi, kuros atrodas motoru neironi un refleksu centri.

Funkcijas

Pelēkā viela pilda vairākas būtiskas funkcijas:

• Informācijas apstrāde: sinapsēs notiek signālu pārsūtīšana, integrācija un modifikācija;
• Motoru vadība: muguras smadzenes pelēkā viela satur motoru neironus, kas tieši kontrolē muskuļu kontrakcijas;
• Sajūtu apstrāde: sensoro signālu pirmapstrāde dažādos pelēkās vielas centros;
• Mācīšanās un plastiskums: sinaptiskā plastiskā aktivitāte pelēkajā vielā ir pamats atmiņām un mācībām;
• Refleksi un lokāli tīklojumi: ātri refleksi un lokāli neironu tīkli bieži atrodas pelēkajā vielā.

Attēlveidošana un klīniskā nozīme

Neiroloģiskajā diagnostikā pelēkā viela ir būtiska. Magnētiskās rezonanses (MRI) skenē bieži rāda atšķirības starp pelēko un balto vielu, un pelēkās vielas zudums vai atrofija ir saistīts ar novecošanu un slimībām, piemēram, Alcheimera slimību. Infarkti (insulti) bieži skar pelēko vielu, jo tā ir jutīgāka pret asinsrites traucējumiem. Arī dažas neirodeģeneratīvas un iekaisuma slimības var izraisīt pelēkās vielas bojājumus; noteiktas audzēju formas (gliomas) var rasties tajā.

Attīstība un vecums

Attīstības periodā pelēkā viela intensīvi mainās — veidojas neironu savienojumi un sinapses. Pusaudžu gados notiek sinaptiskā "apcirpšana" (pruning), kas optimizē neironu tīklus. Vecumā pelēkās vielas apjoms parasti samazinās, un tas var izpausties ar kognitīvām izmaiņām; tomēr veselīgs dzīvesveids un intelektuālas aktivitātes spēj daļēji saglabāt tās funkciju.

Kopsavilkums

Pelēkā viela ir svarīgākais nervu audu reģions, kur notiek informācijas apstrāde, sinaptiskā komunikācija un daudzu pamatfunkciju koordinācija. Tā atšķiras no balto matērijas galvenokārt pēc šūnu sastāva un mielīna daudzuma, un tās veselība ir būtiska normālai smadzeņu darbībai.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir pelēkā viela?

J: Kāda ir atšķirība starp pelēko un balto vielu?

J: Kas ir mielīns?

Jautājums: Kāpēc pelēkajai matērijai ir cita krāsa nekā baltajai matērijai?

J: Kādas šūnas veido pelēko vielu?

Kādas šūnas veido balto matēriju?

J: Kāda nozīme centrālajā nervu sistēmā ir pelēkajai matērijai?

Meklēt pēc burta