Kas ir dzīvžogs? Definīcija, vēsture un ekoloģiskā nozīme

Uzzini, kas ir dzīvžogs: tā definīcija, vēsturiskā loma un ekoloģiskā nozīme — biotops putniem, zīdītājiem un ainavu aizsardzībai.

Dzīvžogs ir cieši saaugusi krūmu un dažkārt arī koku sugu rinda, ko noliek vai iestāda, lai veidotu pastāvīgu vai daļēji pastāvīgu barjeru. Dzīvžogi tradicionāli iezīmēja īpašuma robežas, sargāja no vēja un sniedza gan praktisku, gan simbolisku funkciju lauksaimniecībā un dzīvojamās ainavās.

Vēsture un attīstība

Dzīvžogus cilvēki sāka veidot jau gadsimtiem — reizēm tie ir daļa no viduslaiku apmežojuma un lauku robežām. Sākotnēji tos stādīja vienas sugas, bet, kā paiet laiks, dažādu sugu daudzveidība dzīvžogos palielinās. Daudzi Eiropas dzīvžogi ir saglabājušies simtiem vai pat tūkstošus gadu, pārejot no krūmājiem uz līniju ar pilnībā izaugušiem kokiem.

Lauksaimnieciskās un praktiskās funkcijas

Lopkopībā dzīvžogi tiek izmantoti, lai novērstu liellopu un citu mājlopu izkļūšanu no ganībām vai laukiem. Mazāku dzīvnieku, piemēram, aitu, apturēšana bez žogiem prasa pastāvīgu cilvēka un suņa uzraudzību, kas palielina izmaksas. Ar modernās lauksaimniecības attīstību, kur ražas vākšanai izmanto mašīnas un lieli lauku bloki, dzīvžogu izmantošana dažos apgabalos saruka, taču tie joprojām ir vērtīgi kā robežas, aizsargsistēmas un bioloģiskās daudzveidības elementi.

Ekoloģiskā nozīme

Dzīvžogi ir nozīmīgs biotops, kas sniedz patvērumu, barību un migrācijas koridorus daudzām sugām. Tie bieži aizvieto meža zemsedzi lauku ainavā, nodrošinot ligzdošanas vietas un slēptuves maziem putniem un zīdītājiem. Dzīvžogā esošās ligzdas vai blīvais krūmājs var padarīt mazos putnus mazāk pieejamus lielākiem plēsējiem — tāpēc sugas kā lakstīgalas un zīlītes, kā arī citi putni, bezčūskas un sīkie zīdītāji daudz biežāk izdzīvo un vairojas, ja pieejamas drošas papildu dzīvotnes.

Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi

Dzīvžogi piedāvā:

• barības avotus — ogas, ziedus un sēklas, kas baro putnus, tauriņus un kukaiņus;
• mizas un stumbra mikrobiotopus, kuros attīstās sēnes un bezmugurkaulnieki;
• korelētus koridorus, kas ļauj sugām pārvietoties starp meža saliņām un pameža zonām;
• erosijas kontroli un vēja sargbarjeras, kas aizsargā augsni un kultūraugus;
• oglekļa uzglabāšanu, jo krūmi un koki fotosintēzes rezultātā saista oglekli.

Piemērotas sugas un stādīšana

Labāk izvēlēties vietējās un bioloģiski piemērotas sugas, piemēram, ērkšķogas, ābeles, lazdu, magones, plūmes un krūmrozi. Sugu kombinēšana (lazda, pīlādžs, āboliņš, vilkābele, smiltsērkšķis u. c.) nodrošina dažādas barības sezonas un patvērumu dažādiem organismiem. Raksturojumi, ko vērts ņemt vērā:

• augsnes tips un mitrums;
• saules daudzums un vēja ietekme;
• vietējā fauna — kādas sugas vēlaties piesaistīt vai pasargāt;
• stādu blīvums un rindu attālums atkarībā no mērķa (blīvs dzīvžogs pret vēju vai retāks dzīvžogs kā migrācijas koridors).

Uzturēšana un kopšana

Dzīvžogu kopšana ietver regulāru apgriešanu, iespējamus atjaunošanas darbus (piemēram, hedgelaying jeb dzīvožogu laulēšanu), un aizpildīšanu vietās ar tukšumiem. Ir svarīgi:

• negriezt ļoti intensīvi no marta līdz jūlijam, kad ir ligzdošanas sezona;
• apvienot griešanu ar atjaunošanu, lai saglabātu blīvumu un drošību pret lopiem;
• izmantot dažādus griešanas laikus un paņēmienus, lai veicinātu ziedēšanu un ogu ražu dažādos gadalaikos;
• aizsargāt jaunus stādus no grauzējiem un liellopiem, līdz tie noķeras.

Kultūras un ainavas aspekti

Dzīvžogi bieži tiek izmantoti arī dekoratīvi: tradicionāla šķēpu un formu veidošana ir pazīstama kā topiary, un no dzīvžogiem reizēm veido labirintus un cita veida ainavu elementus. Pareizi kopjot, tie var apvienot lietderību ar estētiku — no blīviem, drošiem žogiem līdz izsmalcinātiem formveidojumiem dārzos.

Apdraudējumi un aizsardzība

Mūsdienās dzīvžogi sastopami mazāk nekā agrāk — to izciršana lauksaimniecības racionalizācijas, urbanizācijas, intensīvās lauksaimniecības un ķīmisko līdzekļu dēļ samazina to skaitu un kvalitāti. Daļās Eiropas un pasaules tiek īstenotas atjaunošanas un aizsardzības programmas, lai saglabātu un atjaunotu dzīvžogu tīklus, jo tie ir nozīmīgs elements lauku ainavu ilgstspējai.

Praktiski padomi iesācējiem

Ja plānojat iestādīt dzīvžogu:

• izvēlieties vietējās sugas un maisījumu vairākām sugām;
• stādot, ievērojiet pareizu attālumu un starppriekšu, lai nodrošinātu blīvumu pēc 5–10 gadiem;
• plānojiet ilgtermiņa kopšanu — dzīvžogs nav «iestādīts un aizmirsts»;
• apsveriet dzīvžogu nozīmi kā daļu no vietējās ekosistēmas — tas var palielināt vietējo bioloģisko daudzveidību un ainavas vērtību.

Kopsavilkumā: dzīvžogs ir daudzfunkcionāls ainavas elements — tā loma aptver robežzīmēšanu un lauksaimniecības vajadzības, kā arī būtiski veicina bioloģisko daudzveidību, ekoloģisko stabilitāti un ainavas skaistumu. To atjaunošana un saglabāšana sniedz gan praktiskas, gan ilgtspējīgas priekšrocības gan dabai, gan cilvēkiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir dzīvžogs?

Q: Kāds ir dzīvžoga mērķis?

J: Kāpēc dzīvžogi tagad ir mazāk izplatīti?

Vai laika gaitā mainās dzīvžogu sugas?

J: Kādi ir daži dekoratīvie dzīvžogu izmantošanas veidi?

J: Kāpēc dzīvžogi ir svarīgi mazajiem putniem un zīdītājiem?

J: Kāds ir ieguvums no ligzdošanas dzīvžogā vai biezoknī?

Meklēt pēc burta