Hiperzeme ir aptuveni 50 minūšu gara dokumentālā filma par hipertekstu un ar to saistītajām multimediju tehnoloģijām. Tās autors ir Duglass Adamss, bet producents un režisors - Makss Vitbijs. Filma pirmoreiz tika demonstrēta 1990. gadā uz BBC Two. Tajā Duglass Adamss darbojas gan kā vadītājs, gan kā skatītāja personas — viņš attēlo datora lietotāju, kamēr Toms Beikers parāda programmatūras aģenta personifikāciju.

Filmas struktūra apvieno dokumentālas intervijas ar izdomātu sapņa sižetu: Adamss it kā pārlūko dažādus medijus un tehnoloģijas, un caur šo “sapni” tiek iepazīstināts ar hiperteksta, interaktīvā stāstījuma un multimediju idejām. Filma demonstrē gan agrīnās teorētiskās koncepcijas, gan praktiskus prototipus un radošus projektus. Starp galvenajiem tematiem ir saikne starp tekstu un saiknēm (links), vizuālā informācijas izteiksme, lietotāja interfeisi un nākotnes lietošanas scenāriji.

Svarīgākie tēli un projekti, kas parādās filmā

  • Vannevars Bušs un viņa Memex koncepcija — ideja par personisku, saistītu informācijas arhīvu.
  • Teds Nelsons skaidro hipertekstu un savu projektu Xanadu, kas piedāvā cita veida saistītu dokumentu sistēmu.
  • Hanss Peters Brēndmo stāsta par animēto ikonu un vizuālo saskarni kā veidu, kā padarīt informāciju saprotamāku un vieglāk pārlūkojamu.
  • Roberts Vinters demonstrē interaktīvu pieeju mūzikai — piemēram, Bēthovena 9. simfonijas interaktīvu interpretāciju.
  • Tiek atspoguļota ideja no Kurta Vonneguta grāmatas Palmu svētdiena: stāstiem un stāstījuma struktūrām piemīt formas, kuras var uztvert kā grafus un matemātiski modelēt.
  • Roberts Ābels rāda multimediālu pieeju slavenām mākslas darbām — viņa demonstrētā Pikaso darba multimediju versija, tostarp Gernika".
  • Apple Multimedia Lab pārstāvji Stīvs Gano, Kristīna Kreitmena, Kristīna Hūpera, Maikls Naimarks un Fabriss Florins izskaidro, kā multimediju rīki var tikt izmantoti dokumentālajās rekonstrukcijās — piemēram, BBC filmas Life Story multimediju pieeja dramatizētai 1953. gada DNS atklājuma attēlošanai (DNS struktūra).
  • Amanda Goodenough demonstrē Inigo Gets Out — interaktīvu stāstu bērniem, kas izveidots, izmantojot HyperCard.
  • Breds deGrafs un Maikls Vērmans stāsta par savu digitālo lelli Mike Normal kā agrīnu piemēru digitālo personību un agentu izmantošanai izklaidē un izglītībā.
  • NASA Amesa pētniecības centra zinātnieks prezentē virtuālās realitātes ķiveres prototipu Cyberiad, demonstrējot VR iespējamos pielietojumus informācijas vizualizācijā.
  • Marks Kanters (ne)parādās kā animācijas ikona — viņa intervija filmā it kā pastāv, taču Adamss to “nenoklikšķina”, tāpēc skatītāji netiek pie tiešas sarunas ar viņu; šis moments ilustrē hiperteksta mehānismu un to, kas notiek, ja saite netiek aktivizēta.

Satura noslēgums un vīzija

Sapnis un dokumentālā daļa beidzas ar prognozi, kā informācija varētu tikt pieejama un organizēta ap 2005. gadu. Filmā ir redzamas vairākas iezīmes, kas vēlāk kļuva par interneta un World Wide Web pamatprincipiem: saites starp dokumentiem, multimediju integrācija (attēli, skaņa, video), interaktīvas saskarnes, programmatūras aģenti un idejas par personisku informācijas arhīvu. Tas ir īpaši ievērības cienīgi, jo filma parādījās aptuveni gadu pirms publiskās tīmekļa pārlūkprogrammas iznākšanas un tādējādi tiek uzskatīta par prognozējošu un izglītojošu materiālu par hipertekstu un multimediju nākotni.

Nozīme un mantojums

Hiperzeme tiek vērtēta kā svarīgs kultūras un tehnoloģiju laikmeta dokuments: tā ne tikai apkopo radošus un zinātniskus eksperimentus par hipertekstu un multimedijām, bet arī popularizē idejas plašākai auditorijai, izmantojot uztverami humoristisku un stāstošu pieeju. Filma ir bieži citēta, kad runā par hiperteksta vēsturi un par to, kā agrīnas idejas par informatīvo savienojamību un interaktivitāti ietekmēja vēlāk attīstīto tīmekļa vidi.

Filma ir pieejama kā arhīva ieraksts un tobrīd ir izplatīta dažādos video formātos; mūsdienās to var atrast arī internetā un dažos video arhīvos vai straumēšanas resursos. Skatīšanās nodrošina vērtīgu ieskatu vēsturiskā brīdī, kad idejas par hipertekstu, multimedijām un virtuālo realitāti tikko sāka veidoties kā praktiskas tehnoloģijas.