Starppatrons — definīcija: vidēja darbības rādiusa patrona (7,62×39, 5,56×45)
Starppatrons — skaidrojums par vidēja darbības rādiusa patronām (7,62×39, 5,56×45): tehniskās īpašības, vēsture, taktiskais pielietojums un salīdzinājumi.
Starppatrons (saukts arī par vidēja darbības rādiusa patronu) ir lode, ko izmanto galvenokārt uzbrukuma šautenēs un dažos vieglajos ložmetējos. Starppatrons aizņem vietu starp pilnmetrāžas šaujamieroču patronām (piem., 7,92×57 mm, 7,62×54R) un pistoles patronām. Salīdzinājumā ar pilnmetrāžas lodēm tas parasti nozīmē mazāku masu, zemāku sākuma enerģiju un mazāku atsitienu, bet joprojām ievērojami lielāku ātrumu, iespiešanās spēju un efektīvo darbības rādiusu nekā lielākajai daļai pistoles lodēm.
Tipiski starppatronu piemēri ir:
- 7,92×33 mm Kurz — izmantoja vācu StG-44;
- 7,62×39 mm — padomju starppatrons, ko šauj AK-47, SKS un RPK;
- 5,56×45 mm NATO — maza kalibra, lielā ātruma (SCHV) patrona, plaši izmantota NATO ieročos kā M16, M4, SAW M249, FAMAS, SteyrAUG un G36;
- 5,45×39 mm — padomju atbilde uz 5,56 mm, izmantota AK-74.
Galvenās iezīmes un priekšrocības:
- Samazināts atsitiens salīdzinājumā ar pilnmetrāžas patronām — ļauj labāku ātrgaitas šaušanu un precizitāti attālumos līdz pāris simtiem metru;
- Vieglāks patronu svars — kareivji var nēsāt lielāku munīcijas daudzumu uz vienu glābšaušanu;
- Pietiekama bremzēšanas un iespiešanās spēja kaujas attālumos (parasti līdz ~300 m, atkarībā no kalibra un lodes konstrukcijas);
- Piemērotība automātiskai vai automātiskai paātrinātas šaušanas režīmam (assault rifles, carbine, light machine guns).
Trūkumi un kompromisi:
- Salīdzinājumā ar pilnmetrāžas lodēm — zemāka rentgena caurspīdība un mazāks bīstamais rādiuss lielos attālumos;
- Dažkārt debatē par to, cik efektīvi starppatronu lodes nogalinās vai ievaino mērķi — atkarīgs no lodes ātruma, konstrukcijas (pilna metāla apvalks, daļēja deformācija, fragmentācija) un trāpījuma vietas;
- Atkarībā no apstākļiem — sarūkošs svars un enerģija var ierobežot darbību ļoti lielos attālumos vai pret biezāku bruņu aizsardzību.
Vēsturiski ideja par starppatronu radās, kad Vācijas armija, analizējot kaujas apstākļus Otrajā pasaules karā, saprata, ka daudzas sadursmes notiek mazāk nekā 300 metru attālumā. Lielākā daļa līdz tam izmantoto bolt-action šautenes un lielā kalibra patronas bija pārmērīgas šādām vajadzībām: šautenes bija lēnākas, lodes — smagākas, un ierocis radīja stipru atsitienu, kas apgrūtināja ātru, precīzu uguni. Savukārt pistoles un tās patronas nebija pietiekami efektīvas vidējos attālumos. Rezultātā Vācija izstrādāja StG-44, kas šāva ar 7,92×33 mm Kurz patronu — pirmo plaši pielietoto uzbrukuma šauteni ar starppatronu.
Atlikušie piemēri un attīstība:
- Pēc StG-44 piemēra, Padomju Savienība izstrādāja savus ieročus un patronas, radot 7,62×39 mm patronu un tālāko plašo pielietojumu AK-47, SKS un RPK platformās;
- Amerikāņu pieredze Vjetnamā lika pārdomāt munīcijas svaru un ložu ātrumu — tā radās 5,56×45 mm NATO, kas, būdama vieglāka, ļāva karavīriem nēsāt divreiz vairāk patronu un uzrādīja labas trajektorijas un augstu sākuma ātrumu;
- Padomju puse, novērtējot SCHV (small-calibre, high-velocity) priekšrocības, izstrādāja AK-74, kas šauj ar 5,45×39 mm patronu, lai samazinātu atsitienu un uzlabotu precizitāti automātiskā režīmā.
Balaistika un cēloņi bojājumiem: starppatronu lodes, īpaši SCHV tipa, bieži nodara bojājumus, kas saistīti ar lielu sākuma ātrumu — lode var sākt izlūzt vai griezties (tumbling) pēc iekļūšanas ķermenī, radot plašāku iekšējo bojājumu zonu. Dažām konstrukcijām tiek paredzēta fragmentācija, kas palielina ievainojumu smagumu. Tieši šīs mehāniskās īpašības bieži ir diskusiju objekts starp militāristiem un medicīnas speciālistiem, īpaši attiecībā uz to, vai ložu mērķis ir nokaut vai maksimāli novērst kaujas spēju.
Mūsdienu tendences: daudzām armijām starppatronas joprojām ir pamatā automātiskajiem un pusautomātiskajiem kareivja ieročiem. Tomēr pēdējos gados ir redzamas diskusijas un izmēģinājumi ar jauniem kalibriem (piem., plašākas izpētes programmas par 6–7 mm klasēm), lai apvienotu lielāku iespiešanās spēju un augstu precizitāti ar saprātīgu atsitienu un munīcijas svaru. Tas atspoguļo nepārtraukti mainīgās prasības mūsdienu kaujas laukā.
Kopumā starppatrons ir kompromiss starp spēku un pārnēsājamību — tas nodrošina labu efektivitāti tuvās un vidējās distances kaujās, ļaujot ierocim būt vieglākam, vadāmākam un kareivjam nēsāt vairāk munīcijas. Tieši šīs īpašības padarīja starppatronu par vienu no svarīgākajām munīcijas klasēm 20. un 21. gadsimtā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir starpkadri?
A: Starppatronu patronas ir lodes, ko izmanto stobru šautenēm un dažiem vieglajiem ložmetējiem. Tās nav tik lielas kā pilnšāviena šaujamieroču lodes, taču tām joprojām ir lielāka bremzējošā jauda, caurspiešanas spēja un efektīvais darbības rādiuss nekā lielākajai daļai pistoles ložu.
J: Kas ir StG-44?
A: StG-44 bija vācu armijas pistole Otrā pasaules kara laikā, kas šāva ar 7,92 x 33 mm Kurz lādiņu. Tā tika izstrādāta tā, lai būtu pietiekami laba lielākajai daļai apšaudēm, un tai bija pietiekama bremzēšanas spēja, iespiešanās spēja un efektīvais darbības rādiuss, lai izšautu cauri lielākajai daļai bruņuvestu un nogalinātu pieaugušu cilvēku, ja to pietiekami labi mērķēja.
J: Kādos ieročos izmanto starpšaujamieroču patronas?
A: Starpšaujamieroču patronas izmanto daudzos tuvās un vidējās darbības ieročos, piemēram, kājnieku šautenēs un dažos vieglajos ložmetējos. Piemēram, krievu 7,62 x 39 mm, 7,62 mm NATO un vācu 7,92 Kurz.
J: Kā radās ideja par vidējas darbības patronu?
A: Ideja par vidējas darbības patronu radās, kad vācu militārie spēki Otrā pasaules kara laikā izgatavoja StG-44, kad viņi uzzināja, ka lielākā daļa apšaudēm notiek mazāk nekā 300 metru attālumā. Atslēgas tipa šautenes bija pārāk lēnas, lai šautu no nelieliem attālumiem, bet ložmetēji bija mazāk precīzi un jaudīgi lielākos attālumos, tāpēc bija vajadzīgs pavisam cits ieroču veids, kas varētu precīzi šaut līdz 300 metriem ar pietiekamu apturēšanas spēku, lai nogalinātu cilvēku šādā attālumā, un vienlaikus ar pietiekami mazu lādiņu, lai karavīri varētu nēsāt vairākus no tiem - to sāka dēvēt par starpkalibra patronu jeb šturma šauteni, un tās pirmais paraugs bija StG-44, kas šāva ar savu 7 patronu. 92 x 33 mm Kurz lode, kas bija uz pusi mazāka par standarta šautenes lodēm, bet tomēr pietiekami spēcīga, lai, pareizi mērķējot, cauršautu lielāko daļu bruņuvestu..
J: Kas ir SCHV?
A.: SCHV nozīmē "Small Caliber High Velocity" (maza kalibra liela ātruma lodes), kas apzīmē ļoti mazas lodes tipu, taču ar lielu garumātrumu, kas tai nodrošina lielu darbības attālumu, neraugoties uz tās lielumu - šāda veida munīciju Vjetnamas laikā izstrādāja amerikāņu karavīri, kuri uzskatīja, ka efektīvāk būtu ievainot, nevis nogalinot karavīrus, jo karavīriem nāktos riskēt ar savu dzīvību, glābjot ievainotos, tomēr tā joprojām var viegli nogalināt, ja ir labi mērķēta.
J: Kas radīja AK74?
A: AK74 radīja Mihails Kalšņikovs, kurš radīja arī AK47, bet tā vietā šāva ar 545x39 mm - viņu nolīgusi Padomju Savienība pēc tam, kad viņš redzēja, cik efektīva ir 556 mm NATO munīcija, ko amerikāņu spēki izmantoja Vjetnamā..
Meklēt