Vārdu džeinīti lieto cilvēki, kas mīl Džeinas Ostinas darbus, un tas parasti apzīmē dedzīgu, personīgu pieķeršanos autorei un viņas romāniem. Tomēr šis apzīmējums reizēm tiek lietots arī nosodoši — lai norādītu uz pārlieku idealizētu vai pat ierobežotu aizraušanos. Kritiķe Klaudija Džonsone raksturo džeinītismu kā "pašapzinīgu elku pielūdzošu aizrautību (mīlestību) pret 'Džeinu' un katru ar viņu (par viņu) saistītu detaļu": tas vērš uzmanību gan uz fanātismu, gan uz emocionālo saikni ar autoru un viņas darbu pasauli.

Džeinītisma modernais izplatības vilnis sāka tikai pēc tam, kad 1870. gadā Džeinas Ostinas radinieks J. E. Austen‑Leigh publicēja grāmatu A Memoir of Jane Austen. Šis memuārs padarīja Ostinas personību un dzīvesstāstu pieejamāku plašākai publikai, un autores slava strauji pieauga. To pamanīja arī literārie aprindas: daļa elitei piederīgu lasītāju vēlējās nošķirt savu ierobežoto, "izsmalcināto" interesi no masveida popularitātes. Terminu "džeinīts" pirmo reizi lietoja literatūrzinātnieks Džordžs Sentberijs (George Saintsbury) savā 1894. gada ievadvārdos jaunajam grāmatas "Lepnums un aizspriedumi" izdevumam. Ostinas pētniece Deidra Linča skaidro: "Viņš gribēja sevi apgādāt ar goda zīmi, ko varētu līksmi (triumfējoši, laimīgi) piespraust." Tā radās noteikta distincija starp akadēmisku interesi un fanātisku pielūgsmi.

Divdesmitā gadsimta sākumā džeinisms bija īpaši izplatīts vīriešu aprindās — izdevēju, profesoru un literātu vidū — un tika uztverts kā intelektuāla iecere. Pat Rūdjards Kiplings iesaistījās tēlā, iespiedzdams īsu stāstu " par Pirmā pasaules kara karavīru grupu, kas bija Ostinas romānu cienītāji. Šī agrīnās fanu kopienas daba atšķīrās no vēlākajām — tajā uzsvērta tradīcija, tekstuālā interpretācija un intelektuāla identitāte.

1930. un 1940. gados, kad Ostinas darbi nonāca skolu programmās un kļuva par daļu no plašākas literārās kanona apguves, vārda nozīme sāka mainīties. "Džeinīts" vārdu sāka lietot arī pret tiem, kuru interese par Austenu šķita "nepareiza" — pārāk sentimentāla, patērētāja vai politiski konformiska. Pēc Linčas teiktā, tagad šo vārdu "lieto... par un pret citiem cilvēkiem": tas var būt gan lepnums, gan apvainojums, atkarībā no konteksta un runātāja attieksmes.

Mūsdienās termins ir daudzplakans. To joprojām lieto, lai aprakstītu:

  • cilvēkus, kuri dziļi novērtē Ostinas stāstus, tēlus un humora nianses;
  • kopienas — biedrības, lasītāju klubus un tiešsaistes forumus, kas apmainās ar analīzēm, tulkojumiem un adaptāciju apskatiem;
  • fanfiction un populāro kultūras adaptāciju cienītājus;
  • kritisku vai nosodošu žargonu, ar kuru norobežojas no, pēc runātāja domām, pārāk romantizētas vai konservatīvas lasīšanas.

Atšķirība starp "akademisku interesi" un "fanātismu" joprojām ir diskusiju temats: vieni uzsver Ostinas literāro meistarību, citi — emocionālo saikni, ko autore izraisa lasītājos. Mūsdienu džeinīti bieži paši mēģina atrisināt šo spriedzi, pārvēršot vārdu par lepnuma zīmi — apvienojot akadēmisku izpēti, kopienas atbalstu un radošu pārstrādi (adaptācijas, pastiches, fanfiction).

Kopsavilkumā, džeinīts ir gan identitātes, gan vērtēšanas termins: tas var apzīmēt dziļu, sirsnīgu mīlestību pret Džeinas Ostinas darbiem, bet reizēm arī norāda uz pārmērīgu idealizāciju vai konservatīvu lasīšanas veidu. Termina nozīme ir mainīga un atkarīga no vēsturiskā un sociālā konteksta — un mūsdienu lasītāji to bieži pārkodē, padarot par pozitīvu fanu kopienas apzīmējumu.