Īrijas lords leitnants (daudzskaitlī: Lords Lieutenant) ir politiska amata (darba) nosaukums. Tas bija karaļa pārstāvis un Īrijas izpildvaras (valdības) vadītājs no 1171. līdz 1922. gadam. Terminu vienmēr izrunā kā "Īrijas lords leitnants".
Viduslaiku sākumā šim amatam tika lietoti arī vārdi judiciar, bet vēl 17. gadsimtā - Lord Deputy. Cilvēkus, kas ieņēma šo amatu, bieži dēvēja arī par vicekaraļiem, no franču vice roi jeb karaļa vietniekiem.
Viduslaikos daži lordi leitnanti bija īru muižnieki. Pēc tam šajā amatā strādāja tikai dižciltīgie no Lielbritānijas.
Amata būtība un pienākumi
Īrijas lords leitnants bija karaļa (vēlāk — Lielbritānijas monarha) oficiālais pārstāvis un valsts amatpersona ar plašām ceremonālām un izpildvaras pilnvarām. Galvenie pienākumi bija:
- valdības vadība — pārraudzīt administrāciju un īstenot Londonas politiku Īrijā;
- likuma un kārtības nodrošināšana — veicināt mieru, iecelt vai uzraudzīt tiesas un vietējo varu;
- militārā vadība — būt karaļa pārstāvim bruņotajos spēkos Īrijā, organizēt sauszemes un dažkārt arī flotes operācijas;
- tildes un amatu piešķiršana — piešķirt titulus, amatvietas un privilēģijas, kas nostiprināja centrālo varu;
- ceremonijas — rīkot oficiālas ceremonijas, uzņemt vēstniekus un citus viesus.
Kā tika iecelti un kas ieņēma šo amatu
Lordu leitnantu parasti iecēla monarhs vai valdība. Amats ilgu laiku bija domāts cilvēkiem ar augstu stāvokli — princesēm, hercogiem, grāfiem un citiem dižciltīgajiem. Lai gan amatā reizēm bija īru aizstāvji vai vietējie lielkungu pārstāvji, no 16.–17. gadsimta tas arvien biežāk nonāca Lielbritānijas aristokrātu rokās. Bieži vien lords leitnants pats nebija pastāvīgi klāt; viņš varēja uzturēt rezidenci (Bīdstounā/Īrijas centrālajās pilīs, visbiežāk — Dublin Castle) un pārvaldīt valsti, izmantojot galveno sekretāru (Chief Secretary) vai vietnieku (Lord Deputy).
Vēsturiskas pārmaiņas 1171–1922
No 1171. gada, kad Normandiešu iejaukšanās un Henrija II nodibināja karaļa pārstāvību, līdz 15.–16. gadsimtam amats attīstījās no tiesiskā judiciar uz plašāka pārvaldības titulētāja lomu. Tudorņu un Stjuartu laikos, sevišķi pēc Henrija VIII un Elizabetes I reformām, monarhs centās pastiprināt kontroli pār Īriju, un lords leitnants kļuva par svarīgu instrumentu šai politikai.
18. un 19. gadsimtā, pēc 1801. gada Lielbritānijas un Īrijas apvienošanās (Act of Union), amata loma kļuva vairāk ceremoniāla, taču lords leitnants joprojām bija valsts galvenā sejas persona. Faktisko izpildvaru bieži ieguva Chief Secretary for Ireland, kurš bija atbildīgs par ikdienas pārvaldi un saziņu ar Londonu. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā, īpaši pēc politiskajām pārmaiņām saistībā ar nacionālo neatkarības kustību, amata politiskā nozīme pakāpeniski mazinājās.
Amata beigas un mantojums
Amats tika oficiāli likvidēts, veidojoties Irish Free State 1922. gadā. Pēc tam suverēnā pārstāvība jaunajā valstī tika nodota Governor-General (Saorstāta ģenerālprokūrors) institūcijai, bet vēlāk, 1937. gadā, pieņemot jaunu konstitūciju, valsts galvas funkcijas aizvietoja prezidents. Tā dēvētais “vicekarļa” tituls (viceroy) saglabājās populārā lietojumā un vēsturiskajā atmiņā kā simbols Lielbritānijas pārvaldes periodam Īrijā.
Vērtējums un nozīme mūsdienās
Īrijas lords leitnants ir nozīmīgs elements vēsturiskajā izpratnē par koloniālismu, pārvaldi un attiecībām starp Lielbritāniju un Īriju. Amata vēsture spoguļo plašākas politiskas un kultūrvēsturiski pārmaiņas — no viduslaiku feodālisma un anglo-normandiešu iekarošanas līdz modernās nacionālvalsts rašanās procesam 20. gadsimtā.
