Ķīnā ir daudz cilvēku, vairāk nekā jebkurā citā valstī. Viņiem visiem ir daudz dažādu kultūru, vēstures un ticību. Ķīnas valdība oficiāli norāda, ka Ķīnā ir 56 tautības. Ķīnā tās sauc par 族 zú vai 民族 mínzú. No tām gandrīz visas (aptuveni 90 %) ir hanu tautas (汉族 : Hàn Zú). Pārējās tautības (sauktas par "etniskajām minoritātēm"), sākot no lielākās līdz mazākajai pēc iedzīvotāju skaita, ir šādas:



Īss pārskats un konteksts

Oficiālā klasifikācija — 1 lielākais etniskais bloks (hanu) un 55 oficiāli atzītas etniskās minoritātes — atsaucas uz administratīvu un demogrāfisku sistēmu, kas tiek uzturēta, lai atspoguļotu Ķīnas etnisko daudzveidību. Dažas no šīm tautībām ir ļoti lielas un dzīvo plašos reģionos, citas ir mazas, lokālas grupas ar dažu tūkstošu vai pat dažsimt locekļu kopienām. Vairums minoritāšu saglabā savas valodas, tradicionālās kultūras, tērpus un svinības, un daudzi reģioni Ķīnā ir izveidoti kā autonoma apgabali vai autonomās prefektūras, lai nodrošinātu vietējo valodu un kultūras tiesības (piemēram, Xinjiang Uigur, Tibet, Guangxi Zhuang, Ningxia Hui, Inner Mongolia).

Dažas no lielākajām un vispazīstamākajām minoritātēm

  • Zhuang — lielākā etniskā minoritāte; galvenokārt dzīvo Guangxi reģionā. Valoda pieder taīju valodu saimei; daudzās kopienās saglabātas lauku tradīcijas un svētki.
  • Hui — galvenokārt musulmaņu kopienas, kas runā mandarīnu, bet kultūras un reliģijas prakstes tieši saistītas ar islāmu. Izplatīti visā Ķīnā, īpaši Ningxia reģionā.
  • Manču — vēsturiski nozīmīga grupa (Čing dinastijas dibinātāji). Daudzi mūsdienu manču ir asimilējušies ar haniem, taču tradīcijas un vēsturiskā identitāte saglabājas.
  • Uiguri (uiguri/uyghurs) — galvenokārt musulmaņi, dzīvo lielākoties Xinjiang reģionā. Uiguru kultūra ietver savu valodu, mūziku, virtuvi un tautas dejas.
  • Miao (Hmong) — bagāta tekstiliju un rokdarbu tradīcija; sastopami dienvidrietumu provincēs (Guizhou, Yunnan, Sichuan).
  • Yi — dzīvo galvenokārt Dienvidrietumu Ķīnā; raksturīgas senas rakstu un folkloras tradīcijas.
  • Tujia — Galvenokārt Hunan un Hubei reģionos; slavena ar tradicionālajām deju un mūzikas formām.
  • Tibetieši — pārsvarā Tibetā un apkārtnes augstkalnu apgabalos; atšķirīga budistu tradīcija, arhitektūra un dzīvesveids.
  • Mongoli — izplatīti iekšzemes Mongolijas autonomajā apgabalā (Inner Mongolia) un ārpus tā; slavena ar staļģisko nomadu kultūru un jurtām.
  • Buyi (Bouyei) — dzīvo galvenokārt Guizhou un apkārtnē; ir savdabīgas lauksaimniecības un amatniecības tradīcijas.

Citas nozīmīgas minoritātes (piemēri)

  • Korejieši — dzīvo galvenokārt Heilongjiang un Jilin reģionos; saglabā korejiešu valodu un tradīcijas.
  • Dong — slavena ar koka arhitektūru, koru dziedāšanu un īpašiem festivāliem Dienvidrietumu Ķīnā.
  • Yao, Bai, Hani, Kazakh, Li, Dai — katrai no šīm grupām ir savas valodas, tērpi, ēdieni un svētki; tās dzīvo pārsvarā Dienvidu un Rietumu Ķīnas apgabalos.
  • She, Lisu, Gelao, Lahu, Dongxiang, Va (Wa), Sui — mazākas, bet kultūras ziņā bagātas kopienas ar ilgu vietējo tradīciju pierādījumu.
  • Naxi, Qiang, Tu, Xibe, Mulao, Kyrgyz, Daur, Jingpo, Maonan, Salar — plaši izkliedētas, bieži kalnu vai robežu teritorijās, ar individuālām kultūras iezīmēm.
  • Evenki, Russian, Oroqen, Hezhen, Monba, Lhoba, Jino — mazāk zināmas grupas, dažas ar vien dažu tūkstošu cilvēku kopienām, kas runā īpašas valodas un dzīvo attālākos reģionos.

Valodas, reliģija un autonomijas

Daudzas tautības runā savās valodās vai dialektos, kas pieder dažādām valodu saimēm (sinotibetiešu, tai-kadai, turku, mongolu, austroaziešu u.c.). Reliģiskās prakses ietver budismu (īpaši tibetiešu formu), islāmu (piemēram, hui un uiguru kopienās), tradicionālos animistiskos ticējumus, un kristietību dažās tienenēs.

Ķīnas administratīvā sistēma paredz dažādus autonomos reģionus, prefektūras un apgabalus, kas dod formālas tiesības vietējai valodas un kultūras pārstāvībai. Reālās prakses un tiesības var atšķirties starp reģioniem.

Mūsdienu izaicinājumi un saglabāšana

Etnisko minoritāšu kopienas Ķīnā saskaras gan ar iespēju integrēties ekonomiski (piekļuve izglītībai, infrastruktūrai), gan ar izaicinājumiem — urbanizāciju, valodas asimilāciju, dabas vides spiedienu un sociālekonomiskām pārmaiņām. Daudzas kopienas, valdības institūcijas un nevalstiskās organizācijas strādā pie kultūras mantojuma, valodu dokumentācijas un tradicionālo amatu saglabāšanas.

Noslēgums

Ķīnas 56 tautības veido ārkārtīgi daudzveidīgu etnisko mozaīku, kas bagātina valsts kultūras dzīvi ar neskaitāmām tradīcijām, valodām, svētkiem un mākslas formām. Lai uzzinātu vairāk par konkrētu tautību, ieteicams meklēt padziļinātu literatūru, etnogrāfiskus pētījumus vai uzticamus tiešsaistes resursus. Jāņem vērā arī tas, ka ar etnisko jautājumu aprakstiem var saistīties politiskas un sociālas nianses — par tām runājot, ir vērts uzturēt cieņu un objektivitāti.