Pervazīvi attīstības traucējumi (PDD): definīcija, tipi un pazīmes bērniem

Uzzini par pervazīviem attīstības traucējumiem (PDD): definīciju, tipus (autisma spektrs, Aspergera, Retta u.c.) un agrīnās pazīmes bērniem līdz 3 gadiem.

Pervazīvo attīstības traucējumu (PDD) grupa. Šajā grupā ir pieci traucējumi. Visi šie traucējumi palēnina bērna mācīšanos runāt un uzklausīt citus, kā arī rada citas problēmas.

Pieci traucējumi ir šādi:

• Pervasīvi traucējumi, kas nav minēti citur (PDD-NOS).
• Autisms
• Aspergera sindroms
• Retta sindroms
• Bērnības dezintegratīvie traucējumi (CDD)

Pirmos trīs no šiem traucējumiem sauc arī par autiskā spektra traucējumiem. Pēdējie divi nav izplatīti.

Bērna vecāki var sākt pamanīt PDD pazīmes jau bērnībā, un parasti tās parādās, pirms bērns sasniedz trīs gadu vecumu.

Ko nozīmē PDD un kā tie atšķiras

Pervazīvie attīstības traucējumi (PDD) ir plaša kategorija, kas raksturo ilgstošas grūtības sociālajā mijiedarbībā, komunikācijā un uzvedības ierobežojumu/repetitīvā rakstura ieradumos. Dažas būtiskas atšķirības:

• Autisms: dažādas pakāpes grūtības sociālajā mijiedarbībā, valodas attīstībā un atkārtotās uzvedības. Daudzi bērni var būt ļoti jutīgi pret skaņām vai tausti.
• PDD-NOS (nav minēts citur): simptomi neatbilst pilnībā autismam vai Aspergera sindromam, bet ir jūtamas attīstības atšķirības.
• Aspergera sindroms: parasti raksturīga norma vai tuvu norma valodas attīstība, bet izteiktas sociālās grūtības, intereses, kas ir ļoti ierobežotas un intensīvas. (Piezīme: daudzās jaunākās diagnostikas klasifikācijās Aspergera sindroms tiek iekļauts autiskā spektra diagnozē.)
• Retta sindroms: retos gadījumos izraisa gēna (bieži MECP2) mutācija; parasti attīstība sākas normāli, bet seko strauja regresija — zudums runas un motorikas prasmēm. Visbiežāk attīstās meitenēm.
• Bērnības dezintegratīvais traucējums (CDD): sākotnēji parasti normāla attīstība, pēc tam — būtiska prasmju zudums (valoda, sociālās prasmes, motorika) pēc 2.–4. dzīves gada.

Pazīmes un simptomi bērniem

PDD pazīmes var atšķirties pēc smaguma, bet bieži sastopami simptomi:

• Sociālās mijiedarbības grūtības: mazs acu kontakts, neizprotot sociālas norādes, maz iniciatīvas rotaļā ar vienaudžiem.
• Komunikācijas problēmas: novēlota runas attīstība, ierobežots vārdu lietojums, grūtības sarunā, atkārtota frāžu vai vārdu lietošana (echolālija).
• Atkārtota un ierobežota uzvedība: ritmiski kustību modeļi (plaukstu plivināšana, šūpošanās), stingras rutīnas prasības, spēcīgas intereses par noteiktām tēmām.
• Sensorās jutības izmaiņas: pārmērīga vai vāja reakcija uz skaņām, gaismām, tekstūrām vai smaržām.
• Spēles atšķirības: maz simboliskas izdomātas rotaļas, priekšmetu izmantošana neraksturīgos veidos.
• Regresija: dažos gadījumos bērns zaudē iepriekš iegūtās prasmes — parādība, kas īpaši raksturīga Retta un CDD.

Kad jāmeklē novērtējums

Ir ieteicams konsultēties ar ģimenes ārstu vai attīstības speciālistu, ja vecāki novēro kādu no šādiem signāliem:

• bērns nesāk runāt līdz 16–18 mēnešiem;
• nav bāzes sociālo signālu (smaida atbildes, atbildes uz vārdu) līdz 9–12 mēnešiem;
• bērns zaudē jau apgūtas prasmes (regresija);
• īpaši intensīvas vai bīstamas repetitīvas uzvedības vai pašsajūtas traucējumi;
• grūtības ikdienas funkcionēšanā — ēšanas, miega, higiēnas vai drošas uzvedības problēmas.

Diagnostika

Diagnostika parasti ir starpdisciplināra: pediatrs vai attīstības pediatrs, klīniskie psihologi, darba terapeiti un logopēdi var veikt novērtējumus. Izmanto uzvedības novērojumus, vecāku anamnēzi un īpašas skrīninga metodes (piem., M-CHAT bērniem). Precīza diagnoze palīdz plānot piemērotu atbalstu un terapiju.

Iespējamie cēloņi

PDD cēloņi nav pilnībā skaidri, bet pētījumi norāda uz kombināciju:

• ģenētiskie faktori: daudz sindromu un gēnu ir saistīti ar attīstības traucējumiem (piem., Retta gadījumā MECP2 mutācija);
• neirobioloģiskie faktori: smadzeņu struktūras un funkciju atšķirības;
• vides faktori: prasa papildu izpēti, tomēr tie parasti darbojas kopā ar ģenētisko predispozīciju.

Terapija un atbalsts

Nav vienas "izārstēšanas" metodes, taču agrīna iejaukšanās un mērķtiecīgas programmas var ievērojami uzlabot bērna funkcionēšanu:

• Agrīnā iejaukšanās: intensīvas programmās labvēlīgs ietekmes laiks ir pirmie gadi pēc diagnozes.
• Uzvedības terapija (piem., ABA): palīdz mācīt konkrētas prasmes un mazināt problemātisku uzvedību.
• Logopēdija: valodas attīstībai un komunikācijas prasmēm.
• Ergoterapija: atbalsts smalkajai motorikai, ikdienas aktivitātēm un sensorajām problēmām.
• Speciālā izglītība un adaptācijas: individuālie izglītības plāni, vizuālie atbalsti un strukturēta mācību vide.
• Mājas atbalsta programmas un vecāku apmācība: stratēģijas komunikācijai, uzvedības vadībai un ikdienas rutīnas izveidei.
• Medikamenti: var tikt lietoti, lai mazinātu saistītus simptomus (piem., trauksmi, impulsivitāti, paaugstinātu agresiju), taču tie neizlabo pamata attīstības traucējumu.

Prognoze

Prognoze ļoti atšķiras atkarībā no traucējuma smaguma, agrīnas piekļuves terapijai un atbalsta pieejamības. Dažiem bērniem ar atbilstošu atbalstu uzlabojas sociālās un valodas prasmes, citiem nepieciešams ilgtermiņa atbalsts pieaugušā vecumā.

Atbalsts ģimenēm

Vecākiem un ģimenēm ir svarīgi meklēt informāciju, atbalstu un sadarbību ar speciālistiem. Noderīgi resursi:

• vecāku atbalsta grupas un konsultācijas;
• skolu un speciālo izglītības pakalpojumu koordinēšana;
• psiholoģiskais un sociālais atbalsts, lai mazinātu stresa slogu;
• prakses un juridiskās informācijas izmantošana par piekļuvi pakalpojumiem un atvieglojumiem.

Kopsavilkums

Pervazīvie attīstības traucējumi aptver vairākus dažādus stāvokļus, kuri ietekmē bērna sociālo mijiedarbību, komunikāciju un uzvedību. Agrīna novērošana, diagnostika un mērķtiecīgas iejaukšanās būtiski uzlabo bērna iespējas attīstīties un funkcionēt. Ja radušies jautājumi vai satraukums par bērna attīstību, vēršanās pie ārsta vai attīstības speciālista ir pirmais solis.

Meklēt pēc burta