Autisms (autiskā spektra traucējumi): definīcija, simptomi un cēloņi

Agrīnā vēsture

Vārds "autisms" cēlies no grieķu valodas vārda "autos", kas nozīmē "es". Ar šo terminu apzīmē stāvokli, kad cilvēks ir izslēgts no sociālās mijiedarbības, tātad "izolēts es". Terminu "autisms" pirmo reizi 1911. gadā lietoja psihiatrs Eižens Bleulers, lai aprakstītu vienu no šizofrēnijas simptomu grupām. Zigmunds Freids apsvēra šo ideju un uzskatīja, ka tā ir saistīta ar narcisismu.

Discovery

Trīs desmitgades vēlāk Amerikas Savienoto Valstu pētnieki sāka lietot terminu autisms, lai apzīmētu bērnus ar emocionālām vai sociālām problēmām. Divi pētnieki - Hanss Aspergers (Hans Asperger) un Leo Kanners (Leo Kanner) - bija autisma pētījuma aizsācēji pagājušā gadsimta 40. gados.

1943. gadā Leo Kanners (ārsts no Džona Hopkinsa universitātes) veica pētījumu ar 11 bērniem. Bērni bija ļoti inteliģenti. Viņš atklāja, ka viņiem bija tādas grūtības kā vides maiņa, jutīgums pret noteiktiem stimuliem, runas problēmas un alerģijas pret pārtiku. Vēlāk viņš šo bērnu stāvokli nosauca par "agrīno bērnu autismu", ko tagad sauc par autismu.

1944. gadā Hanss Aspergers (Hans Asperger) atsevišķi pētīja bērnu grupu un atklāja ļoti līdzīgus apstākļus. Hansa Aspergera grupas bērni neatkārtoja vārdus un viņiem nebija tādu runas problēmu kā Kannera bērniem. Tomēr bērniem bija problēmas ar smalko motoriku, piemēram, zīmuļa turēšanu. Bērni, kurus viņš pētīja, šķita neveiklāki nekā citi bērni. Viņiem bija arī "[...] empātijas trūkums, maza spēja veidot draudzību, vienpusējas sarunas, intensīva pievēršanās īpašām interesēm un neveiklas kustības". Hanss Aspergers aprakstīja "vieglāku" autisma formu, viņa atklājumu tagad sauc par Aspergera sindromu.

Ledusskapja mātes teorija

1943. un 1949. gadā Kanners zinātniskajos darbos aprakstīja pētītos bērnus. Šajos rakstos viņš rakstīja, ka, viņaprāt, bērnu vecāki viņus nav pietiekami mīlējuši. Viņš rakstīja, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc bērniem ir autisms. Piemēram, 1949. gadā viņš rakstīja, ka bērnu vecāki neizrādīja siltumu vai mīlestību pret saviem bērniem. Viņš uzskatīja, ka vecāki ir tik "auksti", ka salīdzināja viņus ar ledusskapjiem:

"[Bērni] tika atstāti kārtīgi ledusskapjos, kas neatkausējās. Viņu aiziešana, šķiet, ir novēršanās no šādas situācijas, lai meklētu mierinājumu vientulībā".

Šo ideju sāka dēvēt par ledusskapja mātes teoriju. Desmitiem gadu desmitu vecāki tika vainoti par to, ka viņu bērni ir saslimuši ar autismu, jo nav pietiekami mīlējuši savus bērnus. Tagad jau ir zināms, ka šī teorija ir nederīga. ^[]

Vēlākā vēsture

Šizofrēnija un autisms bija saistīti daudzu pētnieku veiktajos pētījumos. Tikai kopš 20. gadsimta 60. gadiem mediķi sāka atsevišķi izprast šos divus traucējumus. Kopš 1980. gada Kannera tā dēvētais agrīnais bērnu autisms ir iekļauts Garīgo traucējumudiagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (DSM). Tieši tāpēc, ka šizofrēnija un autisms bija neskaidri nošķirti, 1987. gadā DSM nāca klajā ar precīzāku autisma definīciju. Turpmāk agrīno bērnu autismu dēvē par autisma traucējumiem. Turklāt DSM pirmo reizi ieviesa standartizētus kritērijus autisma diagnosticēšanai. Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas ceturtajā izdevumā tika paplašināta autisma definīcija un iekļauti vieglāki autisma gadījumi. Bet īpaši Aspergera sindroms tika pievienots 1994. gadā. Līdz ar DSM piektā izdevuma iznākšanu 2013. gadā autisma apakštipi ir apkopoti vispārējā terminā "autiskā spektra traucējumi" (ASD). Tagad personām tiek diagnosticēts autisma spektrs ar dažādu intensitātes pakāpi (viegla, vidēji smaga un smaga).

Mijiedarbība

• kā mazulim var patikt priekšmeti, nevis sejas.
• nedrīkst skatīties sejā ilgāk par sekundi.
• iespējams, dod priekšroku vientulībai vai nevēlas iegūt draugus.
• var nereaģēt uz mīlestības izpausmēm, piemēram, apskāvieniem.
• grūtības uzzināt, kā jūtas citi cilvēki.
• smieties vai raudāt nepareizā laikā.

Saziņa

• var maz runāt vai sazināties.
• var runāt "robotizēti" (t. i., maz mainot toni vai augstumu).
• grūtības ar vārdiem, kas tiek rakstīti vai skan vienādi, bet kuriem ir atšķirīga nozīme.
• problēmas ar žestu vai sejas izteiksmes izpratni.

Ierobežota uzvedība

• var atkārtoti veikt vienu un to pašu darbību (stimulēšana).
• var būt ierobežotas intereses (sauktas par īpašām interesēm).
• grūtības tikt galā ar ikdienas dzīvesveida izmaiņām.

Jutīgums

• Lielāka jutība
• Izvairīšanās no noteiktiem pārtikas produktiem, jo viņiem nepatīk to tekstūra, vai ēdot lietas, kas nav pārtika.
• īpašu trokšņu piesaiste.
• laba uzmanība detaļām
• labas līdzsvara prasmes (dažreiz)

Dažādos pētījumos tika iegūti atšķirīgi dati par autiska spektra traucējumu biežumu. Vienā pētījumā tika konstatēti desmit klasiskā autisma gadījumi, 2,5 Aspergera sindroma gadījumi un 15 vieglā autisma (PDD-NOS) gadījumi uz 10 000 cilvēku - tendence: pieaugoša. Citi avoti runā par 60 autiska spektra traucējumu gadījumiem 10 000 cilvēku. Tomēr autisma gadījumu skaits nav vienāds vīriešiem un sievietēm. Šajā jomā pētījumu rezultāti ir ļoti atšķirīgi. Pētnieki kopumā apgalvo, ka uz katru diagnosticēto sievieti tiek diagnosticēti 3-4 vīrieši. Smagu saslimšanu gadījumā šī attiecība samazinās līdz 1:1. Tā palielinās augsti funkcionējošos gadījumos, un Aspergera sindroma gadījumā tā sasniedz 8:1. Pēdējā laikā ir palielinājusies izpratne, ka šī attiecība var būt tik augsta tāpēc, ka pētījumos vienkārši trūkst sieviešu ar autismu. Tas varētu būt tāpēc, ka autisma testi parasti koncentrējas uz vīriešu autisma pazīmēm. Vēl viens iespējams skaidrojums ir tāds, ka autistēm sievietēm, iespējams, labāk izdodas pielāgoties sociālajām gaidām un slēpt savas sociālās problēmas. Pētījumi liecina, ka autistisku sieviešu smadzenes drīzāk varētu būt līdzīgas neirotepisku vīriešu (vīriešu, kas nav autisti) smadzenēm tajā pašā vecumā. Tie varētu būt iemesli, kāpēc nav tik viegli saprast, vai sievietei ir autisms, un tāpēc vairāk tiek diagnosticēti vīrieši nekā sievietes.

Autistiskā spektra traucējumi (AST) biežāk novēroti vai diagnosticēti vīriešiem nekā sievietēm.^[] Attiecība ir gandrīz viena sieviete uz četriem diagnosticētajiem vīriešiem. Tomēr ir pierādījumi, ka sievietēm var tikt diagnosticēts vēlāk nekā vīriešiem. Pētnieki ir diskutējuši par to, vai pastāv dzimumu aizspriedumi, kas varētu būt iemesls tam, ka meitenēm un sievietēm netiek diagnosticēts pietiekams skaits saslimšanu vai tās tiek diagnosticētas novēloti. Lai gan vīriešiem autisma spektra saslimšanas var būt biežāk sastopamas, sievietēm autisma simptomi ir atšķirīgi nekā vīriešiem. Autistēm sievietēm ir arī atšķirīga uzvedība.

Pēdējo gadu laikā cilvēki lieto terminus "autisms" un "autiskā spektra traucējumi", it kā tie nozīmētu vienu un to pašu. Autisms ir spektra traucējumi. Tas nozīmē, ka dažiem cilvēkiem, kuriem ir autisms, ir tikai vieglas formas traucējumi. Šie cilvēki var mācīties parastās skolās, strādāt, viņiem ir partneri un ģimenes. Dažus cilvēkus tas skar sliktāk nekā citus. Šie cilvēki var spēt paši parūpēties par lielāko daļu savu vajadzību mājās, piemēram, ģērbties un sagādāt pārtiku, bet nevar strādāt parastu darbu vai ceļot vieni. Cilvēkam ar smagu autisma formu var būt nepieciešama aprūpe visu mūžu. Tikai daži cilvēki ar autismu ir ārkārtīgi apdāvināti vai talantīgi. Par šādiem cilvēkiem saka, ka viņiem ir savanta sindroms. Viņi bieži vien ir ļoti labi tikai vienā konkrētā jomā, piemēram, matemātikā, spēlējot klavieres vai atceroties futbola spēles rezultātus.

Autisma spektra traucējumu vispārējo kategoriju sauc par pervazīvo attīstības traucējumu. Ar šo nosaukumu apzīmē medicīniskus stāvokļus ar attīstības problēmām vairākās jomās. Vairumā gadījumu, runājot par autiskā spektra traucējumiem, mēs runājam par visbiežāk sastopamajiem traucējumiem:

Dažādās kategorijas, tā saukto "Starptautisko slimību klasifikāciju" (ICD), ir noteikusi Pasaules Veselības organizācija. Kā redzams tabulā, slimības atšķiras vairākos punktos. Tie ir slimības sākuma vecums, sociālā mijiedarbība, komunikācija un uzvedība. Indivīds pieder pie noteiktas kategorijas atkarībā no traucējumu jomām. Visi trīs simptomi var šķist līdzīgi, tomēr tie nav vienādi. Tomēr vienas grupas cilvēkiem ir līdzīgi simptomi. Šīs grupas var izmantot, lai meklētu slimības pamatcēloni un nodrošinātu labāku ārstēšanu.

Zinātnieki precīzi nezina, kas izraisa autismu. Dažādiem autisma spektra traucējumu veidiem var būt dažādi cēloņi. Zinātnieki zina dažas lietas, kas palielina iespējamību, ka cilvēkam būs autiskā spektra traucējumi.

Ģenētika un iedzimtība

Autisma spektra traucējumi ir ļoti pārmantojami traucējumi. Tas nozīmē, ka ir ļoti ticams (vairāk nekā 90 %), ka autista bērns arī būs autists. Iemesls tam ir noteikti gēni. Šie gēni ir saistīti ar autismu un tiek nodoti no vecākiem bērnam. Jau Leo Kanners un Hanss Aspergers pamanīja, ka autistu bērnu tēvi bieži vien dod priekšroku savrupei, nevis kopā būšanai ar cilvēkiem. Tāpēc Kanners un Aspergers izteica aizdomas par ģenētisku cēloni. Lai pārbaudītu šo teoriju, tika veikti pētījumi ar ģimenēm, kurās aug bērns ar autisma spektra traucējumiem. Viņi atklāja, ka dažkārt arī bērnu vecākiem (gan tēviem, gan mātēm) ir sociālās grūtības, kautrīgums un problēmas ar konteksta informācijas izpratni, kad viņi ar kādu runā. Dažos pētījumos tas konstatēts tikai 10 no 100 ģimenēm, citos - pat 45 no katrām 100 ģimenēm.

Papildus pētījumiem, kas veikti ar bērniem, kuru vecāki ir autisti, nesen tika veikti arī vairāki pētījumi ar bērniem, kuru brāļi un māsas vai dvīņi uzrāda autistiskas pazīmes. Līdzīgi kā vecāku ar autismu pētījumos, lielākajai daļai bērnu, kuriem ir brāļi, māsas, māsas vai dvīņi ar autismu, tika konstatēts, ka viņiem ir autisma pazīmes. Saskaņā ar nesen veiktā pētījuma datiem aptuveni piecdesmit procentiem zīdaiņu ar autistiskiem brāļiem un māsām bija kāda netipiska uzvedība, aptuveni ceturtdaļai no tiem bija novērota kavēšanās un deficīts zīdaiņu attīstības mērķu sasniegšanā, un aptuveni 17 % no visiem zīdaiņiem vēlāk tika diagnosticēti autiska spektra traucējumi (AUS).

Turklāt dvīņupētījumi liecina, ka ir daudz lielāka iespēja, ka abi viendzimuma dvīņi ir autisma spektra pārstāvji, nekā ka abi neviendzimuma dvīņi ir autisma spektra pārstāvji. Viendabīgajiem dvīņiem ir gandrīz vienāda DNS. Tāpēc ir ļoti ticams, ka viņi abi ir vai nu autisti, vai abi nav autisti. Neidenciāliem dvīņiem ir tikai puse kopīgu gēnu, tāpēc ir mazāk ticams, ka abiem ir šie traucējumi. Zinātnieki ir pierādījuši, ka atkārtošanās risks (varbūtība, ka bērnam ir autisms, ja viņa māsai vai brālim arī ir autisms) ir 20 līdz 80 reižu lielāks nekā varbūtība, ka šis traucējums ir vidēji populācijā.

Tomēr tas nav viens gēns, kas palielina risku saslimt ar autiskā spektra traucējumiem. Ar šiem traucējumiem ir saistīti vairāki gēni. Visi identificētie gēni kopumā var izskaidrot tikai vienu vai divus no katriem desmit autisma gadījumiem. Neviens no gēniem, kam ir konstatēta nozīme autisma attīstībā, nevar izskaidrot vairāk nekā vienu no katriem 100 gadījumiem.

Ģenētiskā ietekme ir šāda:

• mutācijas,
• ģenētiskie sindromi (piemēram, trauslais X sindroms),
• de novo (radušās no jauna ģimenē), kā arī pārmantotas kopiju skaita variācijas (CNV) - CNV ir gēna dublēšanās vai izdzēšana - un
• viena nukleotīda variants (SNV) - SNV ir izmaiņas vienā nukleotīdā, kas rodas ļoti reti.

Skartie gēni ietekmē:

• mijiedarbību starp smadzeņu šūnām un sinapses darbību,
• neironu augšanu un neironu migrāciju (neirona ceļošana no tā dzimšanas vietas uz galīgo atrašanās vietu smadzenēs) un
• inhibitorā un uzbudinošā neirotransmisija.

Neironu korelācijas

Pētnieki nav atraduši nevienu neironu korelātu autiska spektra traucējumiem, t. i., neviens smadzeņu darbības traucējums nav vienīgais autisma cēlonis. Tomēr zinātnieki atklāja dažas atšķirības starp autistu smadzenēm un tipiska cilvēka smadzenēm. Šīs atšķirības slēpjas smadzeņu anatomijā, aktivitātē noteiktos smadzeņu reģionos, kā arī savienojumos starp smadzeņu reģioniem. Vispārīga tendence ir tāda, ka autisti izmanto tos pašus smadzeņu reģionus, ko citi cilvēki, bet uzrāda atšķirīgu aktivitāti. Dažās jomās aktivitāte ir mazāka, citās - spēcīgāka. Tomēr tas var attiekties tikai uz autistiem vīriešiem. Pēdējo gadu laikā pētījumi ir parādījuši, ka autistu sieviešu smadzenes varētu būt līdzīgas normālu vīriešu smadzenēm.

Daži pētnieki sagrupēja autistu grūtības trīs galvenajās jomās, lai izpētītu to neironālo pamatu.

Prāta teorija

Pētnieki apgalvo, ka prāta teorijas veidošana ir viena no galvenajām autistu problēmām. Tas apgrūtina viņu mijiedarbību ar citiem. Problēmas sociālajā mijiedarbībā, iespējams, pasliktina zema sociālu stimulu, piemēram, seju, izvēle. Šī tendence ir konstatēta pētījumos, kuros novērotas personas acu kustības, un EEG pētījumos. EEG pētījumos tika konstatēta zemāka nekā parasti aktivitāte fusiformālajā sejas zonā (FFA) - smadzeņu reģionā, kas parasti ir aktīvs, redzot sejas. Tomēr citu pētījumu rezultāti to neuzrādīja.

Tāpat zinātnieki ar fMRI izmērīja autistu smadzeņu aktivitāti, kamēr viņi domāja par savām emocijām. Viņi konstatēja aktivitāti tajos pašos smadzeņu reģionos, kuros smadzeņu aktivitāte bija vērojama arī cilvēkiem bez autisma. Atšķirība bija tāda, ka daži reģioni, kas ir svarīgi domāšanai par sevi un emocijām (īpaši priekšējā insula), autistiem bija mazāk aktīvi. Citi smadzeņu reģioni bija daudz aktīvāki. Šie atklājumi var izskaidrot grūtības, ar kādām saskaras cilvēki ar autismu, mēģinot saprast sarežģītas sejas izteiksmes un emocijas (piemēram, kauns, greizsirdība).

Izpildfunkcija

Autistu spektra cilvēkiem ir zemākas izpildfunkciju spējas. Izpildfunkcija nozīmē fizisko, emocionālo un kognitīvo paškontroli. Tas ietver darbību plānošanu, koncentrēšanos, uzmanības maiņu un uzvedības un domāšanas elastību. Cilvēku ar autismu spējas var uzlaboties, taču tās joprojām būs zemākas nekā cilvēkiem bez autisma.

Problēmas ar izpildfunkcijām, iespējams, izraisa lieli smadzeņu tīkli. Pelēkās un baltās vielas neregularitāte negatīvi ietekmē to, kā dažādi smadzeņu reģioni sadarbojas (funkcionālā integrācija). Mazāka smadzeņu garozas daļa izraisa darba atmiņas (aktīvs atmiņas saglabāšanas process, līdz tā ir nepieciešama) un darbību plānošanas traucējumus.

Centrālā saskaņotība

Centrālā saskaņotība ir spēja no daļām veidot veselumu. Cilvēkiem ar autismu tā ir vāja. Tas nozīmē, ka autisti vairāk koncentrējas uz detaļām. Viņi nespēj no tām veidot veselumu. Nespēja pievērst uzmanību veselumiem rada uztveres un valodas grūtības. Tāpēc cilvēkiem ar autismu parasti ir nepieciešams vairāk laika, lai apstrādātu informāciju, kas nāk no apkārtējās vides. Līdz ar to viņiem parasti nepieciešams arī vairāk laika, lai reaģētu. Tomēr dažādu autisma spektra cilvēku darbība ir atšķirīga. Turklāt termins "centrālā koherence" var ietvert daudzus savstarpēji mijiedarbojošos aspektus. Tas apgrūtina tā cēloņa atrašanu smadzenēs. Centrālās koherences neironālie korelāti vēl nav zināmi.

Ģimenes riska faktori

Risks saslimt ar autiskā spektra traucējumiem var palielināties, ja māte grūtniecības laikā lieto talidomīdu, valproskābi vai dzer pārāk daudz alkohola. Autisma risks palielinās arī atkarībā no tēva un mātes vecuma grūtniecības laikā.

Zinātnieki zina, ka vecāki nav bērnu autisma cēlonis, jo nav pietiekami mīloši.

Vakcīnas

Zinātnieki ir pārliecināti, ka vakcīnas neizraisa autismu. Vakcīnas pat nepalielina autizma saslimšanas iespējamību - pat tad, ja cilvēkam jau pirms vakcinācijas ir augsts risks saslimt ar autismu.

1997. gadā A. Veikfīlds (A. Wakefield) un citi pētnieki konstatēja autisma pazīmes vienu mēnesi pēc masalu, masalu, parotītu un masaliņu (MMR) vakcīnas lietošanas. Viņi publicēja darbu, kurā apgalvoja, ka autismu izraisa MMR vakcīna. Tomēr pētījumā bija vairāki trūkumi:

1. viņi neizslēdza bērnus, kuriem bija zināms ģenētisks cēlonis,
2. viņi nenovērtēja bērnu spējas pirms vakcīnas ievadīšanas,
3. neiropsiholoģiskie un endoskopiskie novērtējumi nebija akli,
4. viņiem nebija kontrolparaugu.

Turklāt neviens ticams bioloģisks mehānisms nevar izskaidrot, kā MMR vakcīna izraisa autismu. Kopš tā laika ir veikti daudzi gadījumu kontroles pētījumi, lai noskaidrotu saistību starp vakcīnām un autismu. Tas nozīmē, ka tika salīdzināta vakcinēta grupa ar grupu, kas nebija vakcinēta, bet bija identiska. Tajos netika konstatēts, ka MMR vakcīnas ir autisma cēlonis. Netika konstatēts arī paaugstināts autisma risks vakcinācijas dēļ.

Vecāki uztraucās arī par to, ka tiomersāls (ASV: tiomersāls - viela, kas vakcīnām un citiem medikamentiem nodrošina ilgāku lietošanas laiku) var izraisīt autismu, jo satur dzīvsudrabu. Nebija zināms, ka etildzīvsudraba daudzums vakcīnās varētu kaitēt. Tomēr no tirgus tika izņemtas dzīvsudrabu saturošas vakcīnas zīdaiņiem. Neskatoties uz to, tiomersāls kā autisma cēlonis nav arī bioloģiski. Saindēšanās ar dzīvsudrabu izraisa pavisam citus simptomus nekā autisms. Tomēr pētnieki veica pētījumus par šo tēmu. Viņi neatrada saistību starp tiomersālu un autismu.

Visbeidzot, tika ierosināta trešā teorija. Tika apgalvots, ka daudzas vakcīnas vienlaicīgi vājina zīdaiņu imūnsistēmu. Tomēr autisms nav traucējums, kas saistīts ar imūnsistēmu. Turklāt vienas un arī daudzas vakcīnas nepadara imūnsistēmu vājāku.

Autisma diagnosticēšana ir sarežģīta, jo nav tādu medicīnisku testu kā asins analīzes. Tā vietā novērtējumu veic ārstu un citu veselības aprūpes speciālistu komanda, kas ir pieredzējuši autisma jomā un pārzina konkrēto personu.

Diagnoze bērniem

Pirmo reizi ticamu diagnozi var noteikt divu gadu vecumā. Bērniem 18 un 24 mēnešu vecumā jāveic profilaktiskās pārbaudes. Ja tiek pamanīts kaut kas nepareizs, tiek veikts papildu novērtējums. Tās laikā speciālistu komanda iztaujā bērna aprūpētājus par bērna uzvedību un noskaidro, kāds viņš ir dažādās vidēs. Tas var ietvert arī uzvedības vai fiziskās uzvedības novērtējumu, kā arī intelekta testus vai attīstības testus. Laba, detalizēta bērna anamnēze bieži vien ir ļoti noderīga diagnozes noteikšanai.

Diagnoze pieaugušajiem

Pieaugušajiem var diagnosticēt gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tas var būt sarežģīti, jo autisma simptomi var pārklāties ar citiem traucējumiem, piemēram, OKT, kas var būt parādījušies līdz pilngadībai. Eksperts parasti jautās pieaugušajam par bažām, dzīves izaicinājumiem (piemēram, sociālajā vai uzvedības jomā), kā arī veiks standartizētus testus šajās jomās. Bieži vien tiek lūgta arī attīstības vēsture.

Diagnostikas un statistikas rokasgrāmata (DSM-5)

2013. gadā Amerikas Psihiatru asociācija publicēja piekto Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM-V) izdevumu. Lai diagnosticētu autismu, personai ir jāatbilst diviem standartizētiem kritērijiem. Svarīgi, ka personām ir jābūt simptomiem jau no agras bērnības, pat ja šie simptomi tiek atpazīti vēlāk. Šiem simptomiem ir jāierobežo ikdienas funkcionēšana. Turklāt šos simptomus nevar izskaidrot ar intelektuālās attīstības traucējumiem vai attīstības aizkavēšanos.

Autisma spektra traucējumiem ir raksturīgas sociālās mijiedarbības, verbālās un neverbālās komunikācijas un atkārtotas uzvedības grūtības.

Līdztekus sastopamie apstākļi

Autisma spektra traucējumi ietver plašu simptomu, prasmju un invaliditātes līmeņu spektru. Dažiem cilvēkiem ar autismu ir arī mācīšanās traucējumi, garīgās veselības problēmas vai citi traucējumi. Tas nozīmē, ka autisms var izpausties vienlaikus ar citām slimībām un šādu traucējumu simptomiem:

• Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi
• Obsesīvi kompulsīvi traucējumi
• Mācīšanās traucējumi
• Intelektuālās attīstības traucējumi
• Trauksmes traucējumi
• Intelektuālā invaliditāte

Saskaņā ar DSM-V autisma diagnoze izslēdz citu psihisko traucējumu oficiālu diagnozi. Tāpēc autistam var palikt nediagnosticēti citi psihiski traucējumi, jo nav iespējams noteikt komorbiditātes klīnisko diagnozi.

Tā kā autisms ir spektrs, katrs cilvēks ar autismu ir atšķirīgs. Dažādiem cilvēkiem palīdz dažādi ārstēšanas veidi. Ir vairākas dažādas ārstēšanas kategorijas. Galvenās no tām ir medikamenti, dažādas terapijas un diētas. Ārstēšana tiek pielāgota atkarībā no tā, kas cilvēkam ar autismu ir nepieciešams.

Medikamenti

Joprojām nav skaidrs, kas izraisa autismu. Iespējams, ir vairāki cēloņi. Pašlaik ir iespējams tikai mazināt autisma simptomus. Pilnīga atveseļošanās no autisma nav iespējama. Ja terapijas nespēj mazināt autisma simptomus, papildus tiek izmantoti medikamenti. Bieži vien dažādu autisma simptomu ārstēšanai vienlaicīgi tiek lietoti vairāki medikamenti.

Selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI)

Serotonīns ir ķīmisks vēstnesis, kas pārnēsā signālus starp šūnām un ir ļoti svarīgs normālai funkcionēšanai, piemēram, maņu uztverei, atmiņai, mācībām un miegam, kas cilvēkiem ar autismu ir traucēts.

Pētnieki vēl nav atraduši saikni starp autismu un serotonīnu, lai gan viņi ir veiksmīgi ārstējuši autismu ar SSAI, kas aptur šūnas no serotonīna uzsūkšanās, kas nozīmē, ka signāliem tiek izmantots vairāk.

Tos var izmantot, lai ārstētu atkārtotu uzvedību, agresiju, hiperaktīvu uzvedību un dusmu uzliesmojumus. SSAI var būt daudzas blakusparādības. Parasti zāles labāk panes pieaugušie nekā bērni. SSRI piemēri ir klomipramīns, fluvoksamīns, sertralīns, venlafaksīns, trazodons un mirtazapīns.

Antipsihotiskie medikamenti

Dopamīns ir smadzeņu ķīmiskais vēstnesis. Tas palīdz veikt kustības, izdalīt hormonus un stiprināt kognitīvās spējas. Pētnieki atklāja, ka, palielinot dopamīna daudzumu smadzenēs, pasliktinās autisma simptomi. Vielas, kas palīdz mazināt autisma simptomus, ir antipsihotiskie līdzekļi. Ir divu veidu antipsihotiskie medikamenti. Viens no veidiem ir tipiskie antipsihotiskie līdzekļi. Tie bloķē vietas, kurās dopamīns saistās ar šūnu. Savukārt netipiskie antipsihotiskie medikamenti bloķē vietas, kur dopamīns vai serotonīns saistās ar šūnu. Antipsihotiskie medikamenti ir visveiksmīgākais līdzeklis uzbudināmības ārstēšanai autisma gadījumā. Tie var palīdzēt arī mazināt agresiju, pašsakropļošanās, hiperaktivitāti un atkārtošanos, lai gan tiem var būt daudz blakusparādību. Sākotnēji antipsihotiskos medikamentus lietoja tādu psihisku traucējumu ārstēšanai kā depresija, bipolārie traucējumi vai šizofrēnija. Antipsihotisko zāļu piemēri ir haloperidols, klozapīns, risperidons un paliperidons.

Psihostimulanti

Sākumā psihostimulantus lietoja tikai pacientiem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Pētnieki atklāja, ka tie var palīdzēt arī pacientiem ar autismu. Medikamenti var samazināt hiperaktivitāti un neuzmanību cilvēkiem ar autismu. Medikamentiem var būt daudzas blakusparādības. Piemēram, metilfenidāts, klonidīns un guanfacīns.

Diēta

Cilvēkiem ar autismu bieži ir problēmas ar gremošanas orgāniem, piemēram, kuņģi vai zarnām. Šīs problēmas var būt iekaisumi, sāpes vēderā, gāzes, caureja vai baktēriju savairošanās. Iemesli var būt nepareizs uzturs, pārtikas nepanesība vai alerģijas. No uztura tiek izslēgti konkrēti pārtikas produkti, kas izraisa šīs problēmas. Daudzos gadījumos tiek izslēgti produkti, kas satur lipekli vai kazeīnu - galveno piena produktu olbaltumvielu. Daudzos gadījumos papildus tiek nodrošināti vitamīni, minerālvielas, kā arī neaizstājamās taukskābes. Liela problēma ir tā, ka daudzi autisti nespēj pateikt, ka viņiem ir sāpes. Tāpēc daudzas gremošanas orgānu problēmas paliek neatklātas.

Terapijas

Ergoterapija

Terapiju var izmantot, lai mazinātu sajūtu pārslodzes radīto stresu. Tiek izstrādāti individuāli terapijas plāni. Terapeits cenšas palīdzēt autistam daudzos dažādos aspektos.

Viena no tās sastāvdaļām ir sensorā integrācija. Terapeits palīdz pacientam izprast dažādus sensoros ievadītos datus. Piemēram, viņš var lūgt bērnu pacientam spēlēties ar pirkstu krāsām vai vākt priekšmetus no žāvētu pupiņu kaudzes.

Cita daļa ir ikdienas dzīves aktivitāšu apmācība. Terapeits var palīdzēt pacientam apgūt tādas lietas kā ģērbšanās, ēšana, higiēna, iepirkšanās un finanšu pārvaldība. Ja darbība ietver vairākus soļus, piemēram, ēdiena gatavošanu, šīs darbības var veikt pa vienam solim.

Arī rotaļu terapija ir noderīga, īpaši bērniem. Tā var būt noderīga, lai iepazītu noteiktas emocijas, kas cilvēkiem ar autismu var sagādāt grūtības. To var izmantot arī, lai palīdzētu apgūt sociālās konvencijas, piemēram, saskaroties ar svešinieku, paspiest roku, nevis apskāviens.

Terapija ar dzīvniekiem

Bieži vien dzīvnieki tiek izmantoti, lai palīdzētu cilvēkiem ar autismu. Visbiežāk tiek izmantoti suņi vai zirgi. Cilvēki ar autisma diagnozi var rūpēties par šiem dzīvniekiem, tos glāstīt un zirga gadījumā pat jāt uz tiem. Pētījumi liecina, ka mijiedarbība starp autistu un dzīvniekiem var uzlabot komunikāciju, mazināt stresu, bailes, agresiju un samazināt autisma simptomu smagumu.

Mūzikas terapija

Mūzikas terapija sastāv no divām daļām: Pirmā ir aktīvā klausīšanās daļa. Terapeits pats muzicē vai atskaņo mūziku no ieraksta. Otrajā daļā autists pats var radīt mūziku, piemēram, spēlēt kādu instrumentu vai dziedāt. Mūzikas terapija uzlabos dažādus komunikācijas aspektus.

Mākslas terapija

Šeit attēlu zīmēšanai tiek izmantoti dažādi materiāli un tehnikas. Mākslas terapijas mērķis ir padarīt autistu elastīgāku un relaksētāku, kā arī uzlabot komunikācijas prasmes, pašapziņu un mācīšanās prasmes. Terapijas ietekme var būt ilgstoša un pāriet uz skolu, darbu vai mājām.

• Neverbālās mācīšanās traucējumi (bieži sastopami cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem).
• Aspergera sindroms (autiska spektra traucējumu forma).