Vakcīna

Vēsture

1770. gados Edvards Dženners izveidoja pirmo vakcīnu. Šajā laikā bakas bija nāvējoša slimība. Dženners pamanīja, ka cilvēki, kuri jau bija pārcietuši govju bakas (slimība, kas ir radniecīga bakām), parasti nesaslimst ar bakām. Viņš uzskatīja, ka iegūšana no govju bakām pasargā cilvēkus no bakām.

Lai pārbaudītu šo ideju, Dženners iedeva zēnam govju bakas. Pēc tam viņš inficēja zēnu ar bakām. Zēns nesaslima, jo viņš jau bija saslimis ar govju bakām. Dženneram bija taisnība: govju bakas pasargāja cilvēkus no bakām.

Tā kā vakcinācija ar govju bakām izraisīja mazāk saslimšanu nekā vakcinācija ar bakām, Anglija 1840. gadā vakcināciju ar bakām padarīja nelikumīgu. 1853. gadā viņi pieņēma vēl vienu likumu, kas noteica, ka ikviens bērns ir vakcinējams pret bakām, izmantojot Jenifera vakcīnu.

19. gadsimtā Luijs Pastērs izgatavoja vakcīnu pret trakumsērgu.

20. gadsimtā zinātnieki radīja vakcīnas, lai pasargātu cilvēkus no difterijas, masalām, masaliņām un masaliņām. Pagājušā gadsimta 50. gados Džonass Salks radīja vakcīnu pret poliomielītu.

Tomēr joprojām nav vakcīnu pret daudzām svarīgām slimībām, piemēram, malāriju un HIV.

Daudzās valstīs ir pieņemti obligātās vakcinācijas likumi - likumi, kas nosaka, ka noteiktām personām ir jāveic vakcinācija. Piemēram, daudzās valstīs bērniem, lai varētu apmeklēt valsts skolu, ir jābūt vakcinētiem pret noteiktām slimībām.

Vakcīnu veidi

Ir daudz dažādu vakcīnu veidu.

Viens no izplatītākajiem vakcīnas veidiem ir "dzīvā vakcīna". Šī tipa vakcīna satur nelielu daudzumu dzīvu vīrusu vai baktēriju. Pirms vakcīnas ievadīšanas zinātnieki vājina vīrusu vai baktēriju, lai tā nevarētu izraisīt saslimšanu. Kad cilvēks saņem dzīvu vakcīnu, viņa imūnsistēma iemācās atpazīt un apkarot šo vīrusu vai baktēriju. Tad, ja persona nākotnē saskarsies ar šo vīrusu vai baktēriju, tās imūnsistēma jau "zinās", kā to apkarot. Kā dzīvu vakcīnu piemērus var minēt vakcīnas pret masalām, cūciņām un vējbakām.

Vēl viens izplatīts vakcīnas veids ir "inaktivēta vakcīna". Šīs vakcīnas satur beigtus vīrusus vai baktērijas. Tās neizraisa tik spēcīgu imūnsistēmas reakciju kā dzīvas vakcīnas. Tāpēc cilvēkiem var būt nepieciešamas "pastiprinātājšāvienu" - papildu vakcīnas devas, kas tiek ievadītas noteiktā laikā, lai imūnsistēma varētu "iemācīties" cīnīties pret infekciju. Inaktivētu vakcīnu piemēri ir vakcīnas pret garo klepu (garo klepu), trakumsērgu un B hepatītu.

Citās vakcīnās pacientam tiek injicēta tikai vīrusa vai baktērijas olbaltumvielas molekula. Ar šo olbaltumvielu pietiek, lai pacienta imūnsistēma atpazītu visu baktēriju.

Vakcīnu ar ziņneša RNS gadījumā pacientam tiek injicēta tikai ziņneša RNS (mRNS), kas darbojas kā olbaltumvielas projekts vai recepte. Pirmās mRNS vakcīnas tika izgatavotas pagājušā gadsimta 90. gados, bet zinātnieki līdz pat 2010. gadam to neizgatavoja lielā skaitā. Dažas mRNS vakcīnas iedarbojas pret vēzi un var samazināt audzējus.

Dažu veidu vakcīnas zinātnieki var izgatavot laboratorijā.

Efektivitāte

Vakcīnas negarantē pilnīgu aizsardzību pret slimībām. Citiem vārdiem sakot, cilvēks var saslimt ar slimību, pret kuru viņš ir vakcinēts.

Dažreiz tas notiek tāpēc, ka cilvēka imūnsistēma nav reaģējusi uz vakcīnu (tā nav "iemācījusies" cīnīties ar slimību pēc tam, kad cilvēks saņēma vakcīnu). Tas var notikt tāpēc, ka personas imūnsistēma jau ir novājināta (piemēram, diabēta, HIV infekcijas, vecuma vai steroīdu lietošanas dēļ). Tas var notikt arī tāpēc, ka personas imūnsistēma nespēj izveidot īpašas B šūnas, kas veido antivielas, kuras pieķeras patogēnam.

Dažas vakcīnas aizsargā cilvēkus no slimībām labāk nekā citas. Tam ir vairāki iemesli:

• Vakcinācija pret dažām slimībām darbojas labāk nekā pret citām.
• Vakcīna var būt paredzēta noteiktam slimības celmam. Ja cilvēks saslimst ar citu slimības celmu, viņš joprojām var saslimt.
• Vakcīnām parasti nav paliekošas iedarbības, tāpēc cilvēkam var būt nepieciešamas daudzas dažādas vakcinācijas pēc grafika. Ja persona izlaida plānoto vakcināciju, tā var zaudēt aizsardzību pret kādu slimību.
• Daži cilvēki nereaģē uz noteiktām vakcīnām. Tas nozīmē, ka viņu imūnsistēma vienkārši neveido antivielas, lai cīnītos pret slimību, pat ja viņi ir pareizi vakcinēti.
• Reakciju uz vakcīnu var ietekmēt arī citi faktori, piemēram, etniskā izcelsme, vecums un ģenētika. Dažos gadījumos vecākiem cilvēkiem (50-75 gadus veciem un vecākiem), kuru imūnā reakcija uz vakcīnu nav tik spēcīga, tiek izmantotas lielākas devas.

Pretrunas

Kopš vakcīnu parādīšanās ir bijuši cilvēki, kuri nepiekrita vakcīnu lietošanas idejai. Visā pasaulē lielākā daļa zinātnieku un ārstu ir vienisprātis, ka ieguvumi no vakcīnu lietošanas ir daudz lielāki nekā riski. Vakcīnu nelabvēlīgā ietekme ir reta. Cilvēku nevakcinēšana ir daudz lielāks risks, jo vakcīnas novērš ciešanas un nāvi no infekcijas slimībām.

Par vakcīnu lietošanu ir bijuši strīdi, piemēram, par to, vai vakcīnas ir drošas, par pētījumu apjomu un par to, vai ir morāli pareizi piespiest cilvēkus vakcinēties.

Dažas reliģiskās grupas neļauj lietot vakcīnas.

Dažas politiskās grupas apgalvo, ka cilvēkiem jābūt iespējai izvēlēties, vai vakcinēties vai ne. Tās apgalvo, ka likumi, kas liek cilvēkiem vakcinēties, pārkāpj indivīda tiesības. Atbildot uz to, vienā pētījumā teikts: "Atteikšanās no vakcīnas ne tikai palielina individuālo saslimšanas risku, bet arī palielina risku visai sabiedrībai".

Daži vecāki izvēlas neievērot regulāru vakcinācijas grafiku saviem bērniem. Vienā pētījumā tika pētīti vecāki, kuru bērni ir vecumā no sešiem mēnešiem līdz sešiem gadiem. Tajā tika konstatēts, ka 13 % no šiem vecākiem norādīja, ka ievēro alternatīvu vakcinācijas grafiku. Tomēr no šiem vecākiem mazāk nekā 1 no 5 vecākiem ziņoja, ka atsakās no visām vakcīnām. Lielākā daļa atteicās tikai no dažām vakcīnām un/vai dažas vakcīnas atlika līdz bērna vecumam.

Vecāki, kuri atliek vakcināciju līdz bērna vecumam, bieži vien ir nobažījušies par to, ka bērna imūnsistēma ir pārāk jauna un vāja, lai vienlaicīgi saņemtu daudzas vakcīnas.

Attīstības ekonomika un patenti

Viens no izaicinājumiem vakcīnu izstrādē ir ekonomisks. Slimības, pret kurām šobrīd vakcīnas ir visvairāk nepieciešamas, - HIV, malārija un tuberkuloze - galvenokārt ir izplatītas nabadzīgās valstīs. Uzņēmumi, kas ražo vakcīnas, neiegūtu lielu peļņu, jo daudzi cilvēki, kuriem tās ir vajadzīgas, ir pārāk nabadzīgi, lai par tām samaksātu. Šiem uzņēmumiem rastos arī finansiāli un citi riski, ja tie mēģinātu radīt jaunas vakcīnas pret šīm slimībām.

Visā vēsturē lielāko daļu vakcīnu ir izstrādājušas valdības, universitātes un bezpeļņas organizācijas. Daudzas vakcīnas ir bijušas ļoti rentablas un labvēlīgas sabiedrības veselībai. Pēdējās desmitgadēs visā pasaulē ir ievērojami palielinājies vakcīnu skaits. Šo pieaugumu, jo īpaši dažādu vakcīnu skaita palielināšanos, kas tiek lietotas bērniem pirms skolas gaitu uzsākšanas, var skaidrot ar likumiem un valdību atbalstu.

Vēl viens šķērslis jaunu vakcīnu izgatavošanai ir tas, ka tad, kad tiek izgatavota jauna vakcīna, tās izgatavotājs bieži vien iesniedz patentu uz savu vakcīnu. Šie patenti var paturēt noslēpumā vakcīnas izgatavošanas procesu. Tas var apgrūtināt citu vakcīnu izgatavošanu, izmantojot to pašu procesu.

Uz šī 1963. gada plakāta ir attēlots CDC nacionālais sabiedrības veselības talismans "Wellbee", kas mudina cilvēkus vakcinēties pret perorālo poliomielīta vakcīnu.

Papildu komponenti vakcīnās

Vakcīnas bieži satur ne tikai aktīvo vakcīnu (novājinātu vai mirušu vīrusu vai baktēriju), bet arī citas vielas. Piemēram, vakcīnas var saturēt:

• Alumīnija sāļi vai želejas. Tie tiek pievienoti, lai palīdzētu imūnsistēmai ātrāk un spēcīgāk reaģēt uz vakcīnu. Tie ļauj ievadīt mazāku vakcīnas devu.
• Dažām vakcīnām pievieno antibiotikas, lai novērstu baktēriju augšanu vakcīnas izgatavošanas vai uzglabāšanas laikā.

• Olu olbaltumvielas ir gripas un dzeltenā drudža vakcīnās, jo tās tiek gatavotas, izmantojot vistu olas. Vakcīnas var saturēt arī citus proteīnus.
• Formaldehīdu izmanto, lai iznīcinātu baktērijas noteiktu vakcīnu izgatavošanai. To izmanto arī, lai iznīcinātu nevēlamus vīrusus un baktērijas, kas vakcīnas izgatavošanas laikā varētu nokļūt vakcīnā.
• Dažās vakcīnās kā stabilizatorus izmanto mononātrija glutamātu (MSG) un 2-fenoksietanolu, lai nodrošinātu, ka vakcīna nemainās, ja tā tiek pakļauta karstuma, gaismas, skābuma vai mitruma iedarbībai.
• Timerosāls ir konservants, kas satur dzīvsudrabu. To pievieno vakcīnas flakoniem, kas satur vairāk nekā vienu devu, lai novērstu kaitīgo baktēriju augšanu vakcīnā.

Vakcīnās esošie konservanti, piemēram, tiomersāls, fenoksietanols un formaldehīds, novērš nopietnu nevēlamu ietekmi. Tiomersāls ir efektīvāks pret baktērijām, ilgāk saglabājas uzglabāšanas laikā un padara vakcīnu stiprāku, drošāku un stabilāku (mazāka iespējamība, ka tā mainīsies, piemēram, karstuma ietekmē). Tomēr Amerikas Savienotajās Valstīs, Eiropas Savienībā un dažās citās attīstītajās valstīs to vairs neizmanto kā konservantu bērnu vakcīnās, jo tas satur dzīvsudrabu. Daži cilvēki ir apgalvojuši, ka tiomersāls veicina autismu. Tomēr nav pārliecinošu zinātnisku pierādījumu, ka tā ir taisnība.

Ja vakcīnai nav pievienots konservants, vakcīnā var savairoties kaitīgas baktērijas. Piemēram, 1928. gadā difterijas vakcīnā, kurai nebija konservanta, savairojās stafilokoku baktērijas. No 21 bērna, kas saņēma šo vakcīnu, 12 nomira.

Divi darbinieki izdara atveres vistu olās, gatavojoties vakcīnu izgatavošanai pret masalām.


Bērns ir vakcinēts pret poliomielītu. Šo vakcīnu var ievadīt iekšķīgi, piemēram, dažus pilienus šķidruma uz cukura gabaliņa.

Lietošana veterinārijā

Dzīvniekus vakcinē, lai pasargātu tos no saslimšanas ar slimībām un lai tie neinficētu ar slimībām cilvēkus. Mājdzīvnieki un mājlopi tiek regulāri vakcinēti.

Dažos gadījumos var vakcinēt savvaļas dzīvnieku populācijas. Dažreiz savvaļas dzīvniekus vakcinē, izplatot ar vakcīnu piesūcinātu barību slimības skartajā teritorijā. Šo metodi izmantoja, lai kontrolētu jenotu trakumsērgu. Tur, kur sastopama trakumsērga, ar likumiem var noteikt, ka suņiem jāveic vakcinācija pret trakumsērgu.

Suņus var vakcinēt arī pret daudzām citām slimībām, tostarp suņu mēri, suņu parvovīrusu, suņu infekciozo hepatītu, adenovīrusu-2, leptospirozi, bordatellu, suņu paragripas vīrusu un Laimas slimību.

Vairākas tendences vakcīnu izstrādē

• Mūsdienās vakcīnas tiek lietotas visu vecumu cilvēkiem.
• Vakcīnu kombinācijas kļūst arvien izplatītākas. Daudzviet pasaulē tiek izmantotas vakcīnas, kas satur piecas vai vairāk daļas.
• Tiek izstrādātas jaunas vakcīnu ievadīšanas metodes. Dažas no šīm jaunajām piegādes sistēmām ir ādas plāksteri, aerosoli, ko lieto ar inhalācijas ierīcēm, un ģenētiski modificētu augu lietošana uzturā.
• Zinātnieki izstrādā vakcīnas, lai stiprinātu cilvēku dabisko imūnsistēmu.
• Zinātnieki cenšas izstrādāt vakcīnas, kas palīdzētu izārstēt hroniskas infekcijas, nevis tikai novērst slimības.
• Sabiedrības veselības aizsardzības darbinieki varētu mainīt vakcīnu ievadīšanas stratēģiju, ņemot vērā atšķirības vīriešu, sieviešu un grūtnieču reakcijā uz vakcīnām.

Zinātnieki strādā arī pie vakcīnām pret daudzām neinfekciozām cilvēku slimībām, piemēram, vēzi un autoimūniem traucējumiem. Piemēram, eksperimentālā vakcīna CYT006-AngQb tiek pētīta kā iespējama augsta asinsspiediena ārstēšanas metode.

Citas lapas

• Viroloģija