Jenots (Procyon lotor) — bioloģija, izplatība un uzvedība

Jenots (Procyon lotor) — dziļš ceļvedis par bioloģiju, izplatību un uzvedību: dzīvesveids, uzturs, intelekts, plēsēji un mijiedarbība ar cilvēkiem.

Jenots (Procyon lotor, parastais jenots) ir zīdītājs, kas pazīstams ar savu raksturīgo melno sejas "masku" un svītraino asti. Jenoti ir ziņkārīgi, gudri un galvenokārt vientuļnieciski dzīvnieki. To dzimtene ir Ziemeļamerika, taču tie ir izplatījušies arī Centrālamerikā un dzīvo dažādos biotopos. Dažas populācijas ir nonākušas Eiropā un citviet Āzijā — tie ir aizbēguši uz dažām Eirāzijas daļām (sk. karti) un tagad dzīvo arī tur. Jenoti ir visēdāji. Jenoti ir saistīti ar Caniformia un pieder pie dzimtas dzīvnieki, tos radniecīgi saista arī mustelidiem.

Izskats

Jenotam ir īsas, spēcīgas kājas, smails deguns, mazas apaļas ausis, biezs pelēcīgi brūns kažoks un kupla aste ar vairākām tumšām svītrām. Austu raksturīga melna "maska" ap acīm. Pieauguša jenota ķermeņa garums (bez astes) parasti ir aptuveni 40–70 cm, aste vēl 20–40 cm; svars mainās no aptuveni 4 līdz 14 kg atkarībā no reģiona un gadalaika. Priekšējās ķepas ir ļoti kustīgas un daudzfunkcionālas, ar jutīgām pirkstu spilventiņiem, kas ļauj manipulēt ar priekšmetiem gandrīz kā ar rokām.

Uzturs un barības paradumi

Jenoti ir visēdāji un ēd ļoti dažādu pārtiku. To barības sastāvs tiek lēsts aptuveni 40 % bezmugurkaulnieku, 33 % augu valsts pārtikas un 27 % mugurkaulnieku. Viņi medī un vāra gan mazos zīdītājus, gan putnus un abiniekus, kā arī meklē ūdenī zivis un citus ūdens dzīvniekus. Biežāk sastopamās barības sastāvdaļas ir peles, vāveres, truši, putni, zivis, vardes, bruņurupučus, ķirzakas, olas, kukaiņus, tārpus, augļus, ogas un riekstus. Uzturs var atšķirties sezonāli — rudenī jenoti intensīvi barojas, lai uzkrātu taukus ziemai. Tie var arī meklēt cilvēku atkritumus un saimnieciskās neizlietotās pārtikas rezerves.

Uzvedība, intelekts un komunikācija

Jenoti lielākoties ir naktī aktīvi vai krēslā. Tie ir prasmīgi rāpelētāji un labi peldētāji. Priekšējās ķepas ļauj tiem atvērt slēdzenes, vākt pārtiku un manipulēt ar priekšmetiem; šī prasme bieži tiek dēvēta par izteiktu inteliģenci. Pētījumi liecina, ka viņi spēj atcerēties uzdevumu risinājumus līdz pat trim gadiem. Jenoti sazinās ar dažādām skaņām, ķermeņa valodu un smaržas atzīmējumiem — tie atzīmē teritoriju, izmantojot urīnu un fekālijas (latrīnas vietas).

Dzīvotne un mijiedarbība ar cilvēku vidi

Lielākā daļa jenotu dzīvo savvaļā, taču atrašanās cilvēku tuvumā tiem parasti netraucē. Tie bieži ligzdo tukšās ēkās, garāžās, šķūņos un pat māju bēniņos. Jenoti izmanto dažādas slēptuves: koku dobumus, zemes alas, pamestas būves vai cilvēku uzceltas konstrukcijas. Ziemā jenoti neguļ īstu ziemas miegā, taču aukstākos reģionos — īpaši tiem, kuri dzīvo tālāk uz ziemeļiem, — izaug biezs kažoks, un tie var ilgāk gulēt, veicot periodisku aktīvu iziešanu baroties.

Reprodukcija un dzīves ilgums

Pēc aptuveni 63–65 dienu ilgās grūsnības perioda pavasarī piedzimst parasti divi līdz pieci mazuļi. Jaundzimušos sauc par mazulīšiem; tos parasti audzina māte, kurai atbalstu no tēva parasti nav. Mazuļi atver acis ap 3–4 nedēļām, tiek weaned ap 8–12 nedēļām un pamet mātītes teritoriju vasarā vai rudenī. Nebrīvē jenoti var nodzīvot līdz pat 20 gadiem, tomēr savvaļā vidējais dzīves ilgums parasti ir tikai 1–3 gadi, galvenokārt dēļ plēsēju, slimību un traumu (piem., ceļu satiksmes negadījumu).

Plēsēji, slimības un ietekme kā invazīvai sugai

To dabiskie plēsēji ir lapsas, vilki, kojoti, lāči, kā arī lielāki putni — ērgļi un pūces; reģionos, kur pieejamas, jenotus medī arī pumas, lūši un bobši. Jenoti ir uzņēmīgi pret vairākām infekcijām un parazītiem — piemēram, trakumsērgu, suņu distemperu, parvovīrusu un garo tārpu Baylisascaris procyonis, kas var būt bīstams arī citiem dzīvniekiem un cilvēkiem. Cilvēku ietekmējenoti bieži kļūst par kaitniekiem — tie posta dārzus, apdraud putnu ligzdas un var izplatīt slimības. Kā invazīva suga Eiropā un citviet viņi var negatīvi ietekmēt vietējās faunas sugu sastāvu.

Sugu daudzveidība un aizsardzība

Parastajam jenotam ir vairākas pakāpeniskas populācijas un reģionālas variācijas. Divas citas jenotu sugas — krabjēdājs jenots (P. cancrivorus) un Kozumeles salas jenots (P. pygmaeus) — ir ļoti līdzīgas parastajam jenotam. Krabēdāji jenoti ir diezgan plaši izplatīti Dienvidamerikas austrumos. Starptautiski parastais jenots tiek uzskatīts par vispārīgu un plaši izplatītu sugu; IUCN kategorijā tas ir novērtēts kā «mazāk rūpju» (Least Concern), taču lokālai aizsardzībai un invazīvo populāciju ierobežošanai ir nozīme.

Jenoti ir veikli, pielāgoties spējīgi dzīvnieki ar bagātīgu uzvedību un plašu barības izvēli. To tuvums cilvēkam rada gan iespējas novērot interesantu dzīvnieku, gan izaicinājumus — kaitēkļu kontrole, slimību profilakse un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir parastā jenota zinātniskais nosaukums?

J: No kurienes ir cēlušies jenoti?

J: Vai jenoti ir radniecīgi mustelidiem?

J: Kādas fiziskās īpašības piemīt jenotiem?

J: Vai jenoti ir inteliģenti dzīvnieki?

J: Kāda veida uzturs viņiem ir?

Jautājums: Cik ilgi var nodzīvot nebrīvē turēts jenotsuns?

Meklēt pēc burta