Govju bakas ir slimība. Šī slimība galvenokārt skar ādu. To izraisa vīruss (govju bakas vīruss), kas pieder pie ortopoksvīrusiem un ir radniecīgs vakcīnijas vīrusam. Cilvēkiem (vai dzīvniekiem), kas inficēti, uz ādas parādās pūslīši, kas šķietami attīstās vietējā iekaisuma procesā. Slimību no govīm uz cilvēkiem var izplatīt ar tiešu pieskārienu vai saskarē ar inficētu dzīvnieku brūcēm vai izdalījumiem. Govju bakas izraisošais vīruss bija saistīts ar pirmo veiksmīgo vakcināciju pret nāvējošajām bakām; bakām izraisošais vīruss ir radniecīgs variola vīrusam. Tāpēc vārdam "vakcinācija" ir latīņu valodas sakne vaca, kas nozīmē govs.

Cēlonis un vīrusu grupa

Govju bakas izraisa govju bakas vīruss (CPXV), kas pieder pie ortopoksvīrusiem. Šī vīrusu grupa ietver arī citus radiniekus, piemēram, vakcīnijas vīrusu un variola (bakām) izraisošo vīrusu. Mūsdienās precīzas vakcīnas vīrusa (vaccinia) izcelsmes attiecības pret govju bakas vīrusu ir sarežģītas, taču vēsturiskā saikne starp govju infekcijām un pirmo vakcināciju pret bakām ir acīmredzama.

Simptomi

Govju baku simptomi cilvēkiem parasti ir lokalizēti un no sākuma var būt samērā viegli. Tipiski:

  • lokālas sāpīgas vai niezošas ādas pūslīšu un čūlu formas bojājumi, bieži uz rokas vai pirkstiem;
  • vietējs apsārtums, pietūkums un limfmezglu palielināšanās;
  • retais gadījumos drudzis un vispārēja nespēks;
  • imūndeficīta stāvokļos var attīstīties smagāka, izplatītāka infekcija.

Pārnese un rezervuāri

Govju bakas cilvēkiem visbiežāk nonāk, saskaroties ar inficētiem dzīvniekiem vai to sekretiem. Tā kā vīrusa dabiskie rezervuāri parasti ir savvaļas dzīvnieki, infekcijas var nonākt pie mājas dzīvniekiem, kas kontaktējas ar savvaļas sugām.

Eiropā govju baku gadījumi cilvēkiem ir salīdzinoši reti. Daudzos reģionos ziņots, ka inficēšanās notiek no mājas kaķiem vai citiem mājdzīvniekiem, kuri bija inficējušies pēc kontakta ar meža grauzējiem. Par vīrusa dabiskajiem saimniekiem tiek runāts plaši; dažos avotos minēti arī citi savvaļas dzīvnieki, piemēram, kurmji. Cilvēku inficēšanās parasti noris ar tiešu pieskārienu vietai, kurā ir bojājums, un simptomi parasti aprobežojas ar inficēšanās vietu.

Inkubācijas periods un sezonālums

Inkubācijas periods (laiks no inficēšanās līdz pirmām pazīmēm) parasti ir apmēram 9–14 dienas (bieži minēts 9–10 dienu intervāls). Govju bakas gadījumi biežāk novērojami vasaras beigās un rudenī, kas sakrīt ar laiku, kad intensīvāks ir kontakts starp mājas dzīvniekiem un savvaļas grauzējiem.

Vakcinācijas vēsture un nozīme

1798. gadā angļu ārsts Edvards Dženners veica novatorisku pētījumu, pamatojoties uz novērojumu, ka cilvēki, kas bija pārslimojuši govju bakas, šķita aizsargāti pret smagajām baga (variola) slimībām. Viņš izmantoja šķidrumu no govju bakām un ar skrāpējumu ievadīja to veselām personām; daudzi no tiem vēlāk izrādījās imūni pret bakām. Šis process — inokulācija ar govju tipa materiālu — deva nosaukumu vakcinācijai un būtiski veicināja dzīvniecisko vakcīnu izstrādi. Džennera atklājums bija pirmais solis pret baku izskaušanu; vēlākas vakcīnas balstījās uz vakcīnijas vīrusu, kura izcelsme ir sarežģīta, bet saruna par saikni ar govju infekcijām turpinās.

Pateicoties plašai vakcinācijai, bakas tika oficiāli izskaustas 1980. gadā. Tomēr pēc plašas vakcinācijas pārtraukšanas daļa populācijas tagad nav vakcinēta pret ortopoksvīrusiem, kas var ietekmēt jutīgumu pret citiem šīs grupas vīrusiem, tostarp govju bakām.

Diagnostika, ārstēšana un profilakse

  • Diagnostika: tiek noteikta pēc klīniskā attēla un, ja nepieciešams, laboratoriski — ar PCR vai antivielu noteikšanu.
  • Ārstēšana: lielākoties simptomātiska un atbalstoša — brūču kopšana, sāpju un temperatūras kontrole. Smagos gadījumos un imunokompromitētām personām var apsvērt antivirālu terapiju (ārsta uzraudzībā).
  • Profilakse: izvairīšanās no tieša kontakta ar slimiem dzīvniekiem, roku higiēna, darba aizsardzības pasākumi (piem., cimdi veterinārijā). Ja konstatēti inficēti mājdzīvnieki, ieteicama veterināra izmeklēšana un atbilstoša rīcība.

Riska grupas un secinājums

Lielākoties govju bakas cilvēkiem noris viegli un lokāli, bet cilvēki ar novājinātu imūnsistēmu var attīstīt smagāku norisi. Ja ir aizdomas par inficēšanos vai ja parādās neparastas ādas izmaiņas pēc kontakta ar dzīvnieku, ieteicams vērsties pie veselības aprūpes speciālista.