Aspergera sindroms
Aspergera sindroms (bieži Aspergera sindroms) ir autiska spektra traucējumu forma. Tas ietekmē veidu, kā cilvēks saprot, runā un rīkojas ar citiem cilvēkiem. Persona, kurai ir Aspergera sindroms, var slikti iekļauties citu cilvēku vidū un dažādās sociālajās situācijās var nespēt rīkoties tāpat kā visi pārējie. Neirotipiskais (vai NT) ir termins, kas tika ieviests autistu kopienā kā apzīmējums tiem cilvēkiem, kuri nepieder pie autisma spektra. Tiek uzskatīts, ka Aspergera sindroms izpaužas kā attīstības traucējumi un netiek uzskatīts par garīgu slimību. Lielākā daļa pieaugušo ar Aspergera sindromu var iemācīties iegūt draugus, veikt noderīgu darbu un dzīvot veiksmīgu dzīvi. Aspergera sindromu uzskata par visaugstāk funkcionējošo autisma spektra traucējumu grupu.
Aspergera sindroms nav slimība. Cilvēkiem, kuriem tas ir, ar to būs jāsaskaras līdz mūža galam. Tomēr viņi var izmēģināt daudzus risinājumus, kas viņiem palīdzēs, un iemācīties, kā mazināt ietekmi savā dzīvē. Viens no risinājumiem var būt medikamenti, lai ierobežotu dažādus simptomus, piemēram, agresiju. Liela Aspergera slimības skarto cilvēku problēma ir tā, ka viņi nespēj izprast emocijas vai cilvēku domāšanu. Terapeiti cenšas palīdzēt cilvēkam šajā jomā. Viņi veiks daudzas darbības, piemēram, izspēlēs kādu emociju un ļaus Aspergera cilvēkiem uzminēt, kas tā ir.
Cilvēkiem ar Aspergera sindromu bieži vien ir ierobežotas intereses, piemēram, šim zēnam ir interese par konservu kārbu kraušanu.
Cēloņi un pārvaldība
Aspergera sindromu var novērot un diagnosticēt agrā bērnībā. Neviens precīzi nezina, kas to izraisa, bet tiek uzskatīts, ka tam ir ģenētisks cēlonis. Aspergera sindroma slimnieka smadzeņu daļa, kas kontrolē cilvēka "sociālo uzvedību" (izpratni un komunikāciju ar citiem cilvēkiem), var augt vai darboties atšķirīgi. Vēl viena smadzeņu daļa, kas var atšķirties, ir tā, kas kontrolē dažas ķermeņa kustības, piemēram, līdzsvaru. Persona ar šo saslimšanu var staigāt vai rīkoties neveikli, un tai var būt problēmas ar ķermeņa darbībām, piemēram, sportu. Viņi var arī atkārtot fiziskas darbības, piemēram, šūpošanos, plaukšķināšanu ar rokām vai stučināšanu ar kājām. Šķiet, ka šī slimība sastopama ģimenēs. Vecākiem, kuriem ir Aspergera sindroms, bieži vien ir bērni, kuriem ir šis vai cits autisma veids.
Aspergera sindromu nevar atrast, pārbaudot asinis vai aplūkojot kāda ķermeni. Ārstam ir jārunā ar cilvēku un citiem cilvēkiem, kas viņu labi pazīst, jānovēro, kā cilvēks pārvietojas un uzvedas, kā arī jāuzzina viņa pagātne. Dažreiz ārsts kļūdaini uzskata, ka personai ir šizofrēnija, obsesīvi kompulsīvi traucējumi, ADHD vai garīga atpalicība. Tureta sindroms ar "tikiem" (atkārtotas, nekontrolētas darbības, piemēram, raustīšanās, mirkšķināšana un klepus) dažkārt ir saistīts ar Aspergera sindromu. Daudziem cilvēkiem ar Aspergera sindromu ir arī ADHD un/vai OKT. Tiek lēsts, ka vairāk nekā pusei cilvēku ar šo sindromu ir arī kāda cita veida sindroms, traucējumi, invaliditāte, slimība vai slimība. MSD rokasgrāmatā teikts, ka "spēcīgi pierādījumi apstiprina ģenētisko komponentu".
Cilvēkiem ar Aspergera sindromu ir normāls vai augsts intelekts. Bērnībā viņiem var būt nepieciešama īpaša palīdzība mājās un skolā, lai apgūtu sociālo uzvedību. Šo sindromu nevar uzlabot, lietojot zāles. Cilvēkiem, kuriem ir šī slimība, dažkārt tiek doti medikamenti, lai palīdzētu viņiem cīnīties ar depresiju, kas bieži piemeklē cilvēkus ar šo sindromu.
Cilvēkiem ar Aspergera sindromu var būt grūti iekļauties citu cilvēku vidū. Šo sociālo neveiklību dēvē par "aktīvu, bet dīvainu". Pieaugušie, kuriem tā ir, parasti apgūst pietiekami daudz "sadzīves prasmju", lai uzvestos tā, kā šķiet normāli, bet bieži vien ar dažām atšķirībām. Lielākā daļa cilvēku ar šo sindromu spēj skaidri sazināties ar draugiem un ģimeni. Viņiem var būt grūtāk komunicēt ar jauniem cilvēkiem. Cilvēki ar šo sindromu dažkārt var šķist rupji vai neieinteresēti sarunu laikā, neko sliktu nedomājot. Viņi var arī saspringt vai kļūt nemierīgi, ja viņiem neveicas.
Raksturojums
Aspergera sindroma pazīmes ir:
- Iesaistīšanās garās, vienpusējās sarunās, nepamanot, vai klausītājs klausās vai mēģina mainīt sarunu tēmu.
- neparasta neverbālā komunikācija, piemēram, acu kontakta trūkums, maz sejas izteiksmes vai neveiklas ķermeņa pozas un žesti.
- Intensīva apsēstība ar vienu vai diviem specifiskiem, šauriem tematiem, piemēram, beisbola statistiku, vilcienu kustības sarakstiem, laikapstākļiem vai čūskām.
- Izskatās, ka nesaprot, nesajūt līdzi vai nav iejūtīgs pret citu cilvēku jūtām.
- Grūti "lasīt" citus cilvēkus vai saprast humoru
- runāšana monotonā, stīvā vai neparasti ātrā balsī.
- Var dot priekšroku vientulībai
- Iesprūst savās galvās
- ir dīvainas domas un aizspriedumi par ārpasauli.
- Izrāda problēmas, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem
- Neizmanto tūlītējas izmaiņas
- Jūtas neērti cilvēku, parasti svešinieku, klātbūtnē.
- ir vērīgs pret detaļām un pamana sīkumus.
- Ievēro savus ieradumus, rutīnas un tradīcijas, piemēram, vienmēr pērk vienu un to pašu ēdienu un dzērienu vai klausās vienu un to pašu dziesmu atkal un atkal.
Aspergera sindroms ir pamanāms, ja persona rīkojas atšķirīgi sociālajās situācijās. Viņu sociālie traucējumi var būt dažāda līmeņa. Ne visiem, kam ir Aspergera sindroms, ir vienāds līmenis. Šī īpašība nav vienīgā. Cilvēkam, kuram nepatīk cilvēki kopumā, ne vienmēr ir Aspergersa sindroms. Citas īpašības, ko var identificēt, ir tādas, ka Aspergera cilvēki ienīst jebkādas izmaiņas savā ikdienā. Viņiem nepatīk arī acu kontakts. Lielākoties viņi cenšas no tā izvairīties. Viņi raugās prom. Parasti cilvēkiem ar Aspergera sindromu ir mazāk sejas izteiksmes nekā citiem. Tām ir daudz raksturīgu iezīmju. Ja kādam piemīt tikai dažas no šīm īpašībām, iespējams, ar viņu nav nekādu problēmu. Parasti cilvēki ar šo sindromu mēdz pie sevis muldēt vai izrunāt dažādas skaņas, ko viņi ir dzirdējuši savā apkārtnē, piemēram, reportiera balsi, cilvēka balsi no radio, dziesmu vārdus, vārdus, ko viņi ir lasījuši vai ko parasti saka apkārtējie cilvēki. Šos vārdus vai frāzes viņi var atkārtot atkal un atkal.
Vēsture
20. gadsimta 40. gados ārsts Hanss Aspergers pētīja dažus bērnus, kuri atšķīrās no vairuma citu viņam pazīstamo bērnu, taču bija līdzīgi cits citam. Viņš viņus nosauca par "mazajiem profesoriem", jo uzskatīja, ka viņi ir interesanti, un uzrakstīja par viņiem grāmatu. Dr. Aspergers uzskatīja, ka viņa "mazajiem profesoriem" bija atšķirīga personība.
20. gadsimta 80. gados Dr. Lorna Vinga pēc Hansa Aspergera darba pētījumiem izdomāja nosaukumu "Aspergera sindroms" cilvēkiem ar augsti funkcionējošu autismu.
1994. gadā Aspergera sindroms tika iekļauts Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (DSM-IV).
In 2013 Aspergera sindroms tika izņemts no DSM.
Aspergera ir viens no daudziem atsevišķiem ICD autisma traucējumi, kas joprojām ir diagnosticējams, izmantojot ICD, bet var atrast DSM kā autisma spektra traucējumi vai autisma traucējumi; un bieži vien skaidrības labad tiek dēvēts par autisma spektra traucējumi. Pakalpojumu sniedzēji, kas izmanto DSM, var dokumentēt un atsaukties uz jūsu ICD autisma traucējumiem, sniegt jums papildu DSM autisma traucējumus vai sniegt abu apzīmējumu kombināciju (piemēram, autisma spektra traucējumi "Aspergera sindroms" 299.00 (F84.0), ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem, viegls).
Statistika
Aspergera sindroms ir daudz biežāk sastopams vīriešiem nekā sievietēm. Statistika liecina, ka uz vienu sievieti ir trīs vīrieši.
Par to, cik izplatīts ir šis sindroms, tiek plaši diskutēts, jo ir skaitļi, kas liecina par ļoti atšķirīgiem rādītājiem. Tomēr, iespējams, ka tas ir 1 uz 250, līdz pat 1 uz 10 000 gadījumu. Epidemioloģisko pētījumu 2003. gada pārskatā par bērniem konstatēts, ka autisma gadījumu skaits svārstās no 0,03 līdz 4,84 uz 1000 bērniem, turklāt autisma un Aspergera sindroma attiecība ir no 1,5:1 līdz 16:1.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Aspergera sindroms?
A: Aspergera sindroms ir autistiskā spektra traucējumu veids, kas ietekmē cilvēka izpratni, runas veidu un uzvedību ar citiem cilvēkiem.
J: Kā Aspergera sindroms ietekmē cilvēka spēju mijiedarboties ar citiem?
A: Persona ar Aspergera sindromu var slikti iekļauties citu cilvēku vidū un dažādās sociālajās situācijās var nespēt rīkoties kā citi.
J: Kas ir neiroteipisks (NT)?
A: Neirotipiskais (NT) ir termins, kas tika ieviests autistu kopienā kā apzīmējums tiem cilvēkiem, kuri nepieder pie autisma spektra.
J: Vai Aspergera sindromu uzskata par garīgu slimību?
A: Tiek uzskatīts, ka Aspergera sindroms izpaužas kā attīstības traucējumi un netiek uzskatīts par garīgu slimību.
J: Vai lielākā daļa pieaugušo ar Aspergera sindromu var iemācīties iegūt draugus, veikt noderīgu darbu un dzīvot veiksmīgu dzīvi?
A: Jā, lielākā daļa pieaugušo ar Aspergera sindromu var iemācīties iegūt draugus, strādāt noderīgu darbu un dzīvot veiksmīgu dzīvi.
J: Kāds ir risinājums, ko cilvēki ar Aspergera sindromu var izmēģināt, lai mazinātu tādus simptomus kā agresija?
A: Viens no risinājumiem var būt medikamenti, lai ierobežotu dažādus simptomus, piemēram, agresiju.
J: Kādu metodi terapeiti izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem ar Aspergera sindromu izprast emocijas?
A: Terapeiti veic daudzas aktivitātes, piemēram, izspēlē emocijas un ļauj Aspergera sindroma cilvēkiem uzminēt, kas tās ir, lai palīdzētu viņiem saprast emocijas.
