Fotogrāfiskā atmiņa
Fotogrāfiskā jeb eidētiskā atmiņa ir spēja ļoti detalizēti atcerēties attēlus vai priekšmetus pēc tam, kad tos redzēts tikai īsu brīdi. Šīs spējas pastāvēšana ir apšaubāma.
Izteiktie apgalvojumi nedaudz atšķiras, bet uzsver vizuālās informācijas atcerēšanos. Informācijas piemēri ir grāmatas, žurnālu lapas un numura zīmes. Tiek apgalvots, ka cilvēkiem ar fotogrāfisko atmiņu parasti ir augstāks IQ nekā tiem, kam tās nav. Cilvēks ar šo spēju neizmanto mnemoniku.
Tiek uzskatīts, ka šī spēja parādās agrā bērnībā nelielam skaitam bērnu (no 2 līdz 10 procentiem) un parasti netiek konstatēta pieaugušajiem.
Skeptiķi
Daži netic, ka šī prasme pastāv. Amerikāņu kognitīvo zinātņu speciālists Marvins Minskis savā grāmatā "Prāta sabiedrība" (1988) uzskatīja, ka ziņas par fotogrāfisko atmiņu ir "nepamatots mīts".
Adrjans de Groots pētīja šaha lielmeistaru spēju iegaumēt šaha figūru pozīcijas uz šaha galda. Sākotnēji cilvēki domāja, ka viņiem piemīt fotogrāfiska atmiņa, jo viņi spēja iegaumēt daudz vairāk informācijas nekā tie, kas nebija eksperti. Tomēr figūru izkārtojumu, kas nekad nevarēja rasties spēlē, viņi atcerējās ne labāk par neekspertiem. Tas liecina, ka viņiem piemīt tikai spēja atcerēties noteikta veida informāciju, nevis fotogrāfiskā atmiņa.
Ap 1970. gadu Čārlzs Štromejers pētīja savu nākamo sievu Elizabeti. Viņš apgalvoja, ka viņa spēj atcerēties dzeju, kas rakstīta svešvalodā, kuru viņa nesaprata. Viņa varēja atcerēties dzeju vairākus gadus pēc tam, kad pirmo reizi bija redzējusi šo dzejoli. Tāpat viņa esot varējusi atcerēties nejaušus punktu rakstus, lai apvienotu divus rakstus stereoskopiskā attēlā. Viņa ir vienīgā persona, par kuru ir zināms, ka viņa ir izturējusi šādu testu. Testēšanas procedūrās izmantotās metodes nebija skaidras. Turklāt testi nekad nav tikuši atkārtoti (Elizabete ir konsekventi atteikusies tos atkārtot). Tas radīja papildu bažas un palielināja skepsi par to, vai fotogrāfiskās atmiņas ir reālas.
