Hipofīzes adenomas: definīcija, tipi, simptomi un ārstēšana

Hipofīzes adenomas: uzzini definīciju, tipus, simptomus, diagnostiku un mūsdienīgas ārstēšanas iespējas — skaidri, saprotami un praktiski padomi.

Hipofīzes adenomas ir audzēji, kas rodas hipofīzē — maza, bet svarīga dziedzera smadzeņu pamatnē, kas regulē hormonu izdalīšanos visā organismā. Hipofīzes audzējus parasti iedala trīs galvenajos veidos atkarībā no to bioloģiskās darbības: labdabīgas adenomas, invazīvas adenomas un retoļu — hipofīzes karcinomas. Karcinomas veido aptuveni 0,1–0,2 % no visām hipofīzes neoplāzijām, aptuveni 35 % ir invazīvas adenomas, bet lielākā daļa ir labdabīgas adenomas. Hipofīzes adenomas sastāda no 10 % līdz 25 % no visiem smadzeņu audzējiem, un tiek lēsts, ka tās var būt sastopamas apmēram 17 % līdz 25 % cilvēku pat ja daļa paliek nesinopitiskas.

Tiek uzskatīts, ka neinvazīvās un nesekrējošās hipofīzes adenomas parasti ir labdabīgas [nekaitīgas], tomēr plašāks pētījumu apkopojums (piemēram, Fernández-Balsells u. c., 2011) norāda, ka trūkst pietiekami daudz datu, lai pilnībā apstiprinātu šo pieņēmumu par visiem gadījumiem. Tāpat jāņem vērā, ka klīniskā nozīme atkarīga gan no audzēja izmēra, gan no tā hormonālās aktivitātes.

Tipi un klasifikācija

Adenomas klasificē pēc vairākām pazīmēm:

• Pēc izmēra: mikroadenomas (<10 mm) un makroadenomas (>10 mm). Lielākā daļa hipofīzes adenomu ir mikroadenomas, un daudzas no tām paliek nediagnosticētas — tās bieži atklāj kā nejaušu atradumu (incidentaloma).
• Pēc hormonālās aktivitātes: sekretējošas (funkcionējošas) — ražo konkrētus hormonus (piem., prolaktīns, augšanas hormons, ACTH, TSH) — un nesekrējošas (nefunkcionējošas) adenomas.
• Pēc invāzijas: neinvazīvas vai invazīvas. Invazīvās adenomas var iejaukties cietajā smadzeņu apvalkā, galvaskausa kaulā vai sfenoidālajā kaulā.

Simptomi

Simptomi var būt saistīti ar hormonālo disbalansu vai ar audzēja masa efektu:

• Hormonālās izpausmes: atkarīgas no veida sekretētā hormona. Piemēram:
  • prolaktinomas — sievietēm menstruāciju traucējumi, neauglība, laktoģēna izdalīšanās; vīriešiem samazināta libido, impotence;
  • GH-sekrējošas adenomas — akromegālija pieaugušajiem (pirkstu, sejas, pirkstu palielināšanās), bērniem gigantisks augums;
  • ACTH-sekrējošas adenomas — Kušinga sindroms (centrālā aptaukošanās, ādas plānumi, muskuļu vājinājums, asinsspiediena paaugstināšanās);
  • TSH-sekrējošas — hipertireoze (paātrināta vielmaiņa, tahikardija).
• Masas efekta simptomi: galvassāpes, redzes traucējumi — īpaši bipolāra (bitemporāla) redzes lauku sašaurināšanās vai redzes nerva spiediens, slikta pašsajūta.
• Hipopituitarisms: ja adenoma izspiež normālo hipofīzes audu, var rasties vairāku hormonu deficīts — nogurums, svara zudums, samazināta jebrogēnā funkcija, hipotireoze utt.
• Incidentalomas: daudzas mikroadenomas netur uzrāda simptomus un tiek atrastas nejauši, veicot izmeklējumus citu iemeslu dēļ.

Diagnostika

Precīzai diagnozei nepieciešama kombinācija no laboratoriskajiem un attēldiagnostikas izmeklējumiem:

• Hormonālie testi: prolaktīna, augšanas hormona (GH) un insulīnam līdzīgā augšanas faktora-1 (IGF-1), ACTH un kortizola (ieskaitot dinamiskos testus), TSH un brīvā T4 līmeņi. Dažreiz nepieciešami slodzes vai nomākšanas testi (piem., glikozes tolerance GH grūdienam).
• MRI skenēšana: magnētiskās rezonanses attēls ar kontrastvielu ir izvēles metode hipofīzes adenomu atklāšanai un izmēra, lokalizācijas un invāzijas izvērtēšanai.
• Oftalmoloģiskā pārbaude: redzes lauku izmeklējumi (perimetrija), īpaši pie makroadenomām, lai noteiktu iespējamu redzes lauka sašaurināšanos.
• Citi izmeklējumi: ja nepieciešams, attēldiagnostika galvaskausam, endoskopiska novērtēšana vai specializētas dziedzeru funkcijas testi.

Ārstēšana

Ārstēšanas stratēģija atkarīga no adenomas tipa, izmēra, hormonālās aktivitātes, invāzijas pakāpes un pacientu vēlmēm. Galvenās iespējas:

• Mediķmenta terapija:
  • prolaktinomas bieži ārstē ar dopamīna agonistiem (piem., kabergolīns, bromokriptīns), kas samazina prolaktīna līmeni un audzēja izmēru;
  • akromegālijas kontrolē izmanto somatostatīna analogus (piem., oktreotīds, lanreotīds) un GH receptoru antagonistus (pegvisomants);
  • Cushinga slimības medicīniskā kontrolē var izmantot medikamentus, kas samazina kortizola veidošanos (piem., ketokonazols, metyrapone, osilodrostat), līdz ar to kā tilpuma terapija pirms vai pēc ķirurģijas;
  • TSH-sekrējošu adenomu vai citus retos sindromus bieži ārstē specializēti medikamenti atkarībā no situācijas.
• Ķirurģija: transsfenoīdālā mikroķirurģija (izceļot audzēju caur deguna ejām un sfenoidālo sinusu) ir izvēles ārstēšanas metode daudziem makroadenomiem un funkcionējošām adenomām, kas nav adekvāti kontrolējamas ar medikamentiem. Ķirurģija var nodrošināt ātru spiediena atvieglojumu uz nervu struktūrām un samazināt hormonālo hipersekreciju.
• Radioterapija: stereotaktiskā radiķirurģija (piem., Gamma Knife) vai frakcionētā staru terapija tiek izmantota gadījumos, kad audzējs atkārtojas vai ir pilnībā neizņemams ķirurģiski, vai kā papildterapija pēc ķirurģijas un/nebo medikamentozas terapijas nepietiekamas efektivitātes.

Ķirurģijai var būt blaknes (piem., pārejošs vai pastāvīgs diabētiskais insipīds, CSF noplūde), tāpēc operācijas veikšanu jāplāno specializētā centrā ar endokrīnās un neiroķirurģiskas komandas atbalstu.

Prognoze un uzraudzība

Lielākoties hipofīzes adenomas ir labdabīgas un pēc pareizas ārstēšanas daudzus pacientus var pilnībā kontrolēt vai izārstēt. Tomēr nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība:

• regulāras hormonālās analīzes, lai pārbaudītu terapijas efektivitāti un laika gaitā novērotu iespējamus recidīvus;
• kontroles MRI attēli, īpaši pēc ķirurģijas vai ja hormonālo rādītāju kontrole ir nepietiekama;
• redzes lauku regulāra pārbaude pacientiem ar sākotnējiem redzes traucējumiem vai makroadenomām.

Retās hipofīzes karcinomas ir saistītas ar sliktāku prognozi, bet tās gadījumi ir ļoti reti. Pie labi kontrolētām adenomām pacientu dzīves kvalitāte parasti ir laba, ja tiek veikta adekvāta endokrīnā korekcija un simptomu ārstēšana.

Kad vērsties pie ārsta

Jāmeklē medicīniskā palīdzība, ja parādās:

• jaunas vai progresējošas redzes traucējumus, īpaši redzes lauka sašaurināšanos;
• neizskaidrojamas menstruāciju izmaiņas, piena izdalīšanās bez grūtniecības, seksuālās funkcijas traucējumi;
• simptomi, kas liecina par hormonālo disbalansu (straujas svara izmaiņas, cukura līmeņa izmaiņas, ādas un muskuļu simptomi) vai smagas galvassāpes.

Ja ir aizdomas par hipofīzes adenomu, pacientam jānodrošina daudzdisciplināra pieeja, iesaistot endokrinologu, neiroķirurgu, radiologu un oftalmologu, lai nodrošinātu optimālu diagnostiku, ārstēšanu un ilgtermiņa uzraudzību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir hipofīzes adenomas?

J: Kā hipofīzes audzēji parasti tiek iedalīti, pamatojoties uz to bioloģisko darbību?

J: Kādu procentu smadzeņu audzēju veido hipofīzes adenomas?

J: Kādu procentu no iedzīvotāju kopskaita, domājams, skar klīniski aktīvas hipofīzes adenomas?

J: Kādi ir divi hipofīzes adenomu veidi atkarībā no to lieluma?

J: Par kādām tiek uzskatītas neinvazīvas un neizsecerējošas hipofīzes adenomas?

J: Vai ir kādi pētījumi, kuros ir pierādīts, ka neinvazīvās un neizsecerējošās hipofīzes adenomas ir nekaitīgas?

Meklēt pēc burta