Plākšņu bruņas: viduslaiku vēsture, konstrukcija un pielietojums

Plākšņu bruņas: izsmeļošs ceļvedis par viduslaiku vēsturi, konstrukciju un pielietojumu — no Lorica segmentata līdz bruņinieku pilnajām bruņām un to evolūcijai.

Plākšņu bruņas ir no dzelzs vai tērauda plāksnēm izgatavotas bruņas. Ikonisks bruņu tērps, kas pilnībā nosedz valkātāju, ir plākšņu bruņas. Senākais plākšņu bruņu paraugs ir romiešu armijas bruņas Lorica segmentata. Tomēr pilnas plākšņu bruņas galvenokārt tika izgatavotas Eiropā vēlā viduslaiku periodā. Tas bija uzlabojums plākšņu bruņām, ko 13. gadsimtā valkāja virs ķēdes bruņām. Lielāko popularitāti tas sasniedza 15. un 16. gadsimtā. To bieži vien saista ar viduslaiku bruņiniekiem, jo pārveidotās plākšņu bruņas tika izmantotas bruņinieku cīņās. Tomēr pēc 1650. gada parasti valkāja tikai krūšu bruņas. Tas notika tāpēc, ka tika radīts muskets - ar to varēja caurdurt plākšņu bruņas lielos attālumos.

Vēstures pārskats

Plākšņu bruņu attīstība bija pakāpenisks process, kas ilga vairākus gadsimtus. No romiešu segmentētajām konstrukcijām un agrīnām metāla plākšņu lietojuma formām attīstījās 13.–14. gadsimta risinājumi, kad plāksnes sāka izmantot kā papildus aizsardzību pār ķēdes (hauberk). Līdz 15. gadsimtam sāka parādīties pilnīgi izkliedētas plākšņu komplekti, kas sedza galvu, krūtis, rokas, kājas un locītavas, tā nodrošinot visaptverošu aizsardzību kaujas laukā. 15.–16. gadsimtā strauji uzlabojoties metāla apstrādes prasmei un griešanas taktikai, plākšņu bruņas izplatījās Eiropā un kļuva par bruņinieka un karavīra elites aprīkojumu.

Konstrukcija un materiāli

Materiāli: plākšņu bruņas galvenokārt veidoja no tērauda vai dzelzs. Augstākās klases bruņas bieži tika izgatavotas no labāk kvalitatīva kalts tērauda, kas bija rūdīts un atkal atdzesēts, lai iegūtu vajadzīgo cietību un elastību.

Konstrukcija: bruņas sastāvēja no vairākām daļām — ķiveres (piem., sallet, armet), krūškurvja (kirasas), plecu sargiem (pauldroni), roku sargiem (vambraces, couters), roku dūrēm (gauntlets), gūžas un augšstilbu plāksnēm (tassets, cuisses), kā arī kāju bruņām (greaves, sabatons). Plāksnes bija savienotas ar kniedēm, saitēm vai lokanām articulācijām (locītavas šķautnēs), kas deva salīdzinoši labu kustību brīvību.

Tehnoloģija: kalēji bruņas formēja ar āmuru, "raising" tehniku veidojot izliekšņotas plāksnes, kas labāk atvērsa triecienu spēku. Pēc tam plāksnes tika rūdinātas un slīpētas, bieži pulētas vai dekorētas ar gravējumiem, zelta pārklājumiem vai flutingu (rievām), kas piešķīra gan estētisku, gan funkcionālu priekšrocību (stiprība, liekšana).

Tipi un reģionālās atšķirības

Eiropā attīstījās vairāki stilistiski varianti:

• Milanese (itāļu) — bieži vien gludas, elegantas līnijas, kvalitatīva tērauda apstrāde un precīzas articulācijas.
• Gothic (vācu) — raksturīgs ar spēcīgām rievojumu formām, izteiktām locītavu aizsargplāksnēm un asām ģeometriskām līnijām.
• Angļu varianti — mēdza kombinēt vietējās tehnikas ar importētām plāksnēm, bieži vien pielāgojot bruņas vietējā kaujas stilam.

Tāpat pastāvēja atšķirības bruņojumā atkarībā no funkcijas: kaujas bruņas bija praktiskākas un mazāk dekoratīvas, kamēr turnīru bruņas (tilting harness) bija stipri pastiprinātas pret triecieniem un bieži dekorētas.

Pielietojums kaujā un turnīros

Plākšņu bruņas nodrošināja labu aizsardzību pret smagiem triecieniem, šķēpu durstiem un sitieniem no zobeniem. Kustību ierobežojums bija samērīgs ar pareizi konstruētām articulācijām un ar arming doublet (polsterētu apģērbu) zem bruņām, kas absorbēja šoku un novērsa berzi. Bruņas bija īpaši efektīvas pret kontakta ieročiem, taču tās kļuva neaizsargātas pret attāluma apbruņojumu — bultām pirms strēlnieku modernizācijas un vēlāk pret muskets un lielkalibra šaujamieročiem.

Nolietojums un agrā atcelšana

Ar 16. gadsimta gaitā plašāku šaujamieroču izmantošanu un ar 17. gadsimta musketu attīstību plākšņu bruņu aizsardzība pret lodiem kļuva nepietiekama. Augstas kvalitātes pilnas bruņas bija arī smagas un dārgas, tāpēc pēc 1650. gada tālāka attīstība pārtrauca — saglabājās tikai krūšu bruņas (cuirass) un ķiveres, kas tika nēsātas galvenokārt kavalerijas vienībās un ceremonijās.

Izgatavošana, uzturēšana un sociālais konteksts

Bruņu izgatavošana prasīja augsti kvalificētus kalējus un ilgas stundas darba, tāpēc kvalitātes bruņas bija dārgas un parasti pieejamas tikai bruņniecībai un turīgai elitei. Uz mūsdienām saglabājušies eksponāti muzejā ļauj izpētīt gan izgatavošanas tehniku, gan ornamentiku. Lai saglabātu bruņu metālu, nepieciešama regulāra kopšana — pulēšana un eļļošana, lai novērstu rūsu, kā arī labošanas darbi pēc triecieniem vai deformācijām.

Mantojums un mūsdienu izmantojums

Plākšņu bruņas ir kļuvušas par simbolu viduslaiku militārajai kultūrai un bruņnieciskajai idejai. Mūsdienās tās redzamas muzejos, vēsturiskajos atjaunojumos, filmās un izstādēs. Vēsturiskās rekonstrukcijas un ieroču mākslas pētnieki turpina pētīt bruņu konstrukcijas, lai saprastu to praktiskās īpašības un ražošanas metodes.

Noslēgumā: plākšņu bruņas bija tehnoloģisks un kultūras fenomens, kas dominēja kaujas aprīkojumā vairāku gadsimtu garumā. Tās aizsargāja pret daudzām tālaika briesmām, taču tehnoloģiskā attīstība — it īpaši šaujamieroču uzplaukums — viņu lomu fundamentāli mainīja.

Meklēt pēc burta