Polifēms (grieķu mitoloģijā) ir pazīstams ciklops — milzīga, vienacaina būtnē. Viņš tiek dēvēts par dieva Poseidona un jūras nymfas Tūsas dēlu. Polifēms bieži tiek attēlots kā milzīgs, ārkārtīgi spēcīgs, bet primitīvs un bezformīgs varonis; viņa rīcībā izpaužas gan briesmīga vardarbība, gan neizpratne par cilvēku sabiedriskajām normām, īpaši par viesmīlības (xenia) principu. Viņš dzīvoja alā uz salas, kur ganīja aitas, — tajā pašā salā uzturējās arī citi kiklopi.
Stāsts Homēra "Odisejā"
Polifēms ir viens no pazīstamākajiem varoņiem, kas parādās Homēra "Odisejā". Dodoties mājup uz Itaku pēc Trojas kara, Odisejs ar saviem vīriem piestāj Kiklopu salā un nonāk Polifēma alā. Kad Polifēms atgriežas, viņš iecērt lielu laukakmeni pie alas ieejas un ieslodza viesus; viņš apēd vairākus no Odiseja vīriem, rīkojoties kā kanibāls ganību saimnieks.
Lai glābtu pārējos, Odisejs sagatavo plānu. Viņš sabučo Polifēmu ar vīnu, kas nokaunina un aizmigušina Kiklopu, un liek viņam ticēt, ka viņa vārds esot "Neviens". Kad Polifēms iemieg, Odisejs un viņa cilvēki izveido asu dēli no ugunskura baļķiem un iedur to Polifēma vienīgajā acī, aklinot viņu. Cietušais kliedz pēc palīgiem, bet, kad pārējie kiklopi jautā, kas viņu ir uzbrucis, viņš atbild: "Neviens" — tāpēc neviens nepalīdz.
Nākamajā rītā Polifēms rāda aitas ārā, taču, lai pārbaudītu, vai neviens nav paslēpies, viņš glāsta katras aitas muguru. Odisejs un viņa vīri slēpjas pie aitu vēderiem (vai piešūpojas pie to vēderiem) un tā izbēg no alas, nepamanīti pavelkoties gar zemi. Kad Odisejs jau bija uz kuģa un drošībā, viņš izpauda īsto savu vārdu un izsmēja sakot, ka tas bijis viņš, Odisejs, kurš sabojājis Polifēma aci. Šī augstprātība izprovocēja Kiklopu, kurš meta akmeņus pret kuģi bez panākumiem. Polifēms tad lūdza savu tēvu Poseidonu atriebties — lai Odisejs ciestu, zaudētu biedrus un nevarētu ātri atgriezties mājās. Šī lūgšana, kā aprakstīts Odisejā, ievērojami pagarina un sarežģī Odiseja ceļu uz Itaku.
Simbolika un interpretācija
- Xenia: stāsts demonstrē Kiklopu nopietno viesmīlības normas pārkāpumu — pretimnākšanas trūkumu un vardarbību pret ceļiniekiem, kas antīkajā pasaulē bija smags noziegums.
- Izlūksme pret spēku: Odisejs izmanto prātu un viltu (pazīstams kā "metis") pret Polifēma tiešo spēku — tas uzsver vienu no Odiseja galvenajām rakstura īpašībām.
- Mītu ietekme: kārta "Neviens/Outis" — vārds kā identitātes maska — ir folkloras motīvs, kas parādās arī citos stāstos un pazīstams kā apmānīšanas piemērs.
Vēlākās variācijas un attēlojumi
Vēlākā literatūrā un mākslā Polifēms iegūst papildu motīvus. Hellenistiskajos un romiešu laikmeta stāstos viņam reizēm tiek piedēvēta mīlestība pret nimfu Galateju un greizsirdības rezultātā nogalināts nimfas mīļotais Akiss — šis sižets attīstās ārpus Homēra versijas. Polifēma tēls ir plaši izmantots antīkās keramikas dekorācijās, renesanses glezniecībā, operā un literatūrā, kur viņš simbolizē primitīvo spēku, dabas spēku vai pretstatu civilizētajai viltībai.
Vēsturiska un ģeogrāfiska piezīme
Homēra teksts neatklāj precīzu Kiklopu salas atrašanās vietu, bet vēlākā tradīcija bieži saistīja Kiklopu dzimteni ar Sīcīliju un Etnas apkārtni. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka stāsts ir mitoloģisks attēlojums — gan par kontaktu ar svešām, "līdzcilvēku" grupām, gan par cilvēces attiecībām ar postošajām dabas spēkiem.
Polifēms kā motīvs turpina interesēt literatūras pētniekus, māksliniekus un folkloras pētniekus, jo viņa stāsts apvieno vardarbību, viltību, dievu iejaukšanos un cilvēka lepnību, kas rada plašas interpretācijas iespējas.
