Popmāksla (popārts): definīcija, vēsture un slaveni mākslinieki
Popmāksla (popārts): definīcija, vēsture un slaveni mākslinieki — Vorhols, Indiana, Lihtenšteins. No reklāmas un komiksiem līdz masu kultūras ikonām.
Popārts ir modernās mākslas virziens, kas plašāk attīstījās 20. gadsimta 50. un 60. gados. Tā agrīnie piemēri parādījās 1950. gados Londonā, kur savs ieguldījums bija skotam tēlniekam un māksliniekam Eduardo Paoloci. Terminu "pop art" 1950. gados sāka lietot britu mākslas kritiķi, un drīz pēc tam kustība izplatījās uz ASV, kur to popularizēja vairāki mākslinieki un komerckultūras tēmu attēlojumi. Starp zināmākajiem popārta meistariem ir Endijs Vorhols, Roberts Indiana un Rojs Lihtenšteins.
Tematika un stils
Popārta mākslinieki izmanto tēlus un tehnikas, kas aizgūtas no populārās masu kultūras, piemēram, reklāmas un komiksu. Bieži sastopami motīvi ir ikdienas priekšmeti (piemēram, konservu bundžas, zīmolu produkti), slavenību portreti, komiksu kadri un masu komunikācijas simboli. Stilistiski popārts raksturojas ar:
- vienkāršotu, dekoratīvu formu lietošanu;
- krāsu plaknēm un kontrastēm, bieži spilgtās, piesātinātās krāsās;
- fotomehāniskas reproducēšanas tehnikām (piem., serigrāfija), kā arī Ben‑Day punktojuma un komiksu estētikas izmantojumu;
- atkārtotas detaļas un masu ražošanas simbolikas imitāciju, kas pauž attieksmi pret patēriņa kultūru.
Vēsture īsumā
Popārta saknes meklējamas gan Lielbritānijā, gan ASV. 1950. gadu Lielbritānijā mākslinieki un kritiķi sāka eksperimentēt ar fragmentiem no reklāmām un žurnāliem kā mākslas materiālu, izceļot masu kultūras ietekmi uz ikdienu. ASV popārts kļuva īpaši redzams 1960. gados, kad mākslinieki sāka tieši izmantot komerciālos attēlus un drukas tehnikas, lai komentētu patēriņu, slavenību kultu un masu medijus. Kustība raisīja diskusijas par autorību, oriģinalitāti un attiecībām starp "augsto" un "zemisko" kultūru.
Tehnikas un pieejas
Popārta lietotās tehnikas ietver:
- serigrāfiju (ekrāndrukas), ko plaši izmantoja, piemēram, Endijs Vorhols, lai reproducētu attēlus ātri un masveidā;
- kolāžu un montāžas paņēmienus, lai apvienotu reklāmas, fotogrāfijas un drukātu materiālu;
- glezniecisku pārvērtību (piem., komiksu stila melnrakstu un punktiņu izmantošana Roja Lihtenšteina darbos);
- lielo mērogu skulpturālus darbus, kas attēlo sadzīves priekšmetus vai zīmolus (piem., Klaesa Oldenbērga darbi).
Slaveni mākslinieki
Popārta rindās izcēlās daudzi mākslinieki, katrs ar savu pieeju un akcentiem. Starp pazīstamākajiem ir Endijs Vorhols, kura ikoniskie darbi — piemēram, "Campbell's Soup" un Merilinas portreti — pēta reprodukciju un slavenības tēlu; Rojs Lihtenšteins, kurš pārveidoja komiksu estētiku par lielgabarīta glezniecību; un Roberts Indiana, pazīstams ar simbolisku darbu "LOVE". Tāpat svarīgi pieminēt Richard Hamilton, Jasper Johns, Claes Oldenburg, David Hockney un citus, kuri attīstīja dažādas popārta šķautnes.
Ietekme un mantojums
Popārts mainīja izpratni par to, kas var kļūt par mākslas objektu, izlīdzinot robežas starp augsto mākslu un masu kultūru. Tā ietekme joprojām ir redzama mūsdienu grafiskajā dizainā, reklāmā, modes industrijā un popkultūras komentāros. Neo‑pop un populāri kultūras motīvi mūsdienu mākslā turpina izmantot popārta paņēmienus — reprodukciju, ironiju un komerciālo estētiku —, padarot šo kustību par vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta mākslas parādībām.

Endija Vorhola plaši izmantotā grafiskā stila piemērs

.jpg)
Pop kleita The Supremes
Izcelsme
Par popārta kustības aizsākumu tiek uzskatīta 1951. gadā Londonā dibinātā grupa "Independent Group" (IG). Tajā apvienojās jauni gleznotāji, tēlnieki, arhitekti, rakstnieki un kritiķi, kuri izaicināja modernisma pieeju kultūrai, kā arī tradicionālos uzskatus par "tēlotājmākslu". Grupas diskusiju centrā bija populārās kultūras implikācijas, ko radīja tādi elementi kā masu reklāma, filmas, produktu dizains, komiksi, zinātniskā fantastika un tehnoloģijas.
Pirmajā Neatkarīgās grupas sanāksmē 1952. gadā tās līdzdibinātājs, mākslinieks un tēlnieks Eduardo Paoloci (Eduardo Paolozzi) uzstājās ar lekciju, kurā izmantoja kolāžu sēriju "Bunk!", ko viņš bija izveidojis, dzīvojot Parīzē no 1947. līdz 1949. gadam. Šo materiālu veidoja "atrasti priekšmeti", piemēram, reklāmas, komiksu varoņi, žurnālu vāki un dažādas masu produkcijas grafikas, kas lielākoties reprezentēja amerikāņu populāro kultūru. Viens no šīs prezentācijas attēliem bija Paoloci 1947. gada kolāža "Es biju bagāta cilvēka rotaļlieta", kurā pirmo reizi izmantots vārds "pop", parādoties dūmu mākonī, kas izriet no revolvera. Pēc Paoloci nozīmīgās prezentācijas 1952. gadā IG pievērsās amerikāņu populārās kultūras, jo īpaši masu reklāmas, tēliem.
Metodes
Mākslinieki izmanto mehāniskus reproducēšanas vai atveidošanas paņēmienus, kas mazina mākslinieka izteiksmīgo roku.
Popmūzikas mākslinieki tiecās pēc absolūtas skaidrības. Lielākā daļa formu tika norobežotas ar melnām līnijām, kā tas ir komiksos. Objekti bieži vien ir vienkārši kā plakāti un bez perspektīvas. Krāsas ir skaidras, ahromatiskas un primitīvas.
Ikdienas priekšmeti tiek izolēti un pārveidoti vai apstrādāti kolāžās. Popārts ir savienojums starp realitāti un mākslu, kas veidots ar abstraktiem līdzekļiem. Daži no tās saukļiem ir: populārs, patērējams, lēts, smieklīgs un izcils.
Liela daļa popārta ir diezgan akadēmiska, jo izmantotās netradicionālās organizatoriskās prakses bieži vien apgrūtina tās izpratni. Popārtu un minimālismu uzskata par pēdējiem modernās mākslas virzieniem un tādējādi par postmodernās mākslas priekštečiem vai arī par vieniem no pirmajiem postmodernās mākslas piemēriem.
Slaveni popmūzikas mākslinieki
|
|
|
|
Meklēt