Svētais ķauķis (Todiramphus sanctus) ir vidēja lieluma meža ķauķis, kura garums parasti svārstās no 19 līdz 23 cm. To raksturo tirkīza līdz zaļganzila mugurpuse, gaišas vai baltas apakšdaļas un raksturīga gaiša apkakle. Abi dzimumi ir līdzīgi pēc izskata; mātīte mēdz būt nedaudz blāvāka, bet jaunekļiem bieži ir rūsganbrūnas apkakles vai apakšspalvu malas.
Izplatība un biotops
Svētais ķauķis sastopams Austrālijā, Jaunzēlandē un citās Klusā okeāna rietumu daļas vietās, tostarp dažās salās un piekrastes reģionos. To dzīvesvietas ir dažādas — mangrovju audzes, mežmalas, meži, upju ielejas, krasta klintis, kā arī atvērtāka ainava ar atsevišķiem kokiem un krūmiem. Jaunzēlandē šo sugu pazīst arī ar maoru vārdu Kōtare.
Uzturs un uzvedība
Svētais ķauķis ir visēdājs plēsējs, kura barība ietver kukaiņus, mazos vēžveidīgos, zivis, mazos grauzējus, vardes un dažādus mazākus rāpuļus. To galvenā medīšanas taktika ir "perch-and-sally" — putns sēž uz zema zara vai staba, vēro apkārtni un ātri nolaižas, lai sagrābtu laupījumu, pēc tam atgriežas uz perēkļa, lai to apēstu.
Šai sugai raksturīga izteikta teritoriāla uzvedība, it īpaši ligzdošanas sezonā. Bieži var dzirdēt lakoniskas, atkārtojošas skaņas un zilenas krāsas mirdzumu spārnu kustībās, kad putns pārvietojas no vietas uz vietu.
Vairošanās, ligzdošana un attīstība
Kad putnu pāris ir sapārots, abi partneri izrok vai pielabo ligzdu. Ligzdu parasti ierīko alās upes krastā, gravā vai lielā tukšā zarā; reizēm ligzdas izrok arī termītu mītnēs vai izmanto koku dobumus. Mātīte dēj parasti 3–7 olas (biežāk apmēram piecas). Gan tēviņš, gan mātīte inkubē un pēc izšķilšanās kopīgi baro mazuļus.
Inkubācijas periods parasti ilgst aptuveni divas līdz trīs nedēļas, un mazuļi pamet ligzdu pēc aptuveni trīs līdz četrām nedēļām, turpinot saņemt barību no vecākiem vēl īsu laiku pēc iziešanas no ligzdas.
Apdraudējumi un aizsardzība
Kopumā svētais ķauķis nav kritiski apdraudēts un starptautiskajā novērtējumā parasti tiek uzskatīts par mazāk pakļautu draudiem (IUCN "Least Concern"), taču vietējā līmenī var saskarties ar draudiem, ko rada biotopu iznīcināšana, urbanu teritoriju paplašināšanās un invazīvās plēsējzivis vai grauzēji (piemēram, Jaunzēlandē). Aizsardzības pasākumi ietver ligzdošanas vietu saglabāšanu, invazīvo sugu kontroli un piemērotu biotopu apsaimniekošanu.
Piezīmes
- Putns ir izplatīts un daudzveidīgs — tā ekoloģiskā lomā ietilpst kukaiņu skaita kontrole un, dažkārt, barības vielu pārnese starp ekosistēmu elementiem.
- Novērojumiem ir nozīme, jo dažas populācijas migrē (piemēram, daļa Jaunzēlandes putnu ir sezonāli migrējoši), bet citas ir stacionāras.