Safīra‑Simpsona viesuļvētru vēja skala ir skala, ko izmanto, lai šķirotu tropiskos ciklonus Rietumu puslodē. To piemēro tikai tam ciklonu tipam, kas ir spēcīgāks par tropiskajām vētrām un ir pāraudzis par īstu viesuļvētru — proti, tam, kuram maksimālais noturīgais vēja ātrums pārsniedz 74 jūdzes stundā (≈119 km/h). Kategorijas skalā atspoguļo galvenokārt vēja stiprumu un kalpo kā rīks, lai spriestu par iespējamiem vēja radītiem bojājumiem, kad viesuļvētra tuvojas sauszemei. Skalā netiek tieši mērīts nokrišņu daudzums, vētras uzplūdums, kā arī vētras izplatība un citi faktori — tie ir atsevišķi prognozējami draudi.

Pēc 2002. gadā Nacionālā viesuļvētru centra veiktajām izmaiņām skala tiek izmantota arī subtropisko ciklonu klasifikācijai, ja to maksimālais noturīgais vējš atbilst skalas kritērijiem.

Safīra‑Simpsona viesuļvētru skala tiek izplatīti izmantota tikai tiem viesuļvētrām, kas veidojas Atlantijas okeānā un Klusā okeāna ziemeļu daļā uz austrumiem no starptautiskās datuma līnijas. Citviet pasaulē tropiskos ciklonus sauc par citiem nosaukumiem (piem., taifūni vai cikloni) un izmanto citas klasifikācijas vai mērvienības.

Kategorijas un to vēja ātrumi

  • 1. kategorija: noturīgais vējš 74–95 mph (64–82 kt; aptuveni 119–153 km/h). Var radīt vieglus līdz mērenus postījumus uz ēkām un koku lauzumu.
  • 2. kategorija: 96–110 mph (83–95 kt; aptuveni 154–177 km/h). Būtiski postījumi ēkām, daļēja jumtu vai ārējo sienu bojāšana.
  • 3. kategorija (stipra viesuļvētra): 111–129 mph (96–112 kt; aptuveni 178–208 km/h). Cilvēku dzīvībai bīstami postījumi; plaši ēku bojājumi.
  • 4. kategorija: 130–156 mph (113–136 kt; aptuveni 209–251 km/h). Smagi un plaši postījumi; daudz ēku var kļūt neapdzīvojamas.
  • 5. kategorija: ≥157 mph (≥137 kt; ≥252 km/h). Kategorijas 5 vētras rada katastrofālus, plašus un ilgstošus postījumus; parasti nepieciešama masveida evakuācija.

Mērījumi, definīcija un ierobežojumi

Skala balstās uz vienas minūtes maksimālā noturīgā vēja ātruma mērījumu, kas standarta meteoroloģijā tiek ņemts 10 metru augstumā virs zemes. Jāņem vērā, ka Saffira–Simpsona skala vērtē tikai vēja stiprumu — tā neietver stūru, vētras izplatību, nokrišņu intensitāti, viļņu augstumu vai vētras uzplūdu (storm surge), kas bieži ir postošākais elements piekrastes zonās. Tāpēc glābšanas dienesti un meteorologi skalu izmanto kopā ar citiem rīkiem un prognozēm.

Arī citu reģionu meteoroloģiskajās dienestos izmanto atšķirīgas prakses — piemēram, daudzviet pasaulē vēja stiprumu mēra kā 10 minūšu vidējo vēju (tas dod zemākas vērtības par 1 minūtes mērījumu), un skalu sliekšņi var atšķirties.

Vēsture un attīstība

Skalu sākotnēji izstrādāja inženieris Herbert Saffir un Nacionālās okeanogrāfijas un atmosfēras pārvaldes pārstāvis Robert Simpson 1971. gadā. Sākotnēji tā ietvēra arī aptuvenas bojājumu un plūdu prognozes; vēlāk tā tika pārskatīta, lai koncentrētos uz objektīvi mērāmu rādītāju — vēja ātrumu. Tā joprojām ir standarta rīks Amerikas zonā, taču meteorologi uzsver, ka lēmumi par evakuāciju un aizsardzību jāpieņem, ņemot vērā arī viļņu prognozes, nokrišņus, topogrāfiju un citas vietējās īpašības.

Kā to izmanto praksē

Saffira–Simpsona skala palīdz valsts un vietējām iestādēm pieņemt lēmumus par brīdinājumiem, evakuācijām, būvnormu stiprināšanu un krīzes sagatavošanos. Taču jāpatur prātā, ka kategorija nepastāsta visu — piemēram, liela, lēni pārvietojoša 3. kategorijas viesuļvētra var nodarīt lielākus plūdu un ilgstošus bojājumus nekā neliela, ātri pārvietojoša 4. kategorija.

Galvenais secinājums: Saffira‑Simpsona skala ir noderīgs un plaši lietots instruments, lai raksturotu viesuļvētru vēja spēku un saistīto bojājumu potenciālu, taču efektīvai sagatavošanai un risku mazināšanai jāizmanto arī citi meteoroloģiskie un hidrodinamiskie dati.