Zvaigžņu evolūcija: definīcija un zvaigžņu dzīves cikls

Zvaigžņu evolūcija un dzīves cikls: uzzini, kā no miglāja rodas galvenās sekvences zvaigzne, sarkanais milzenis, baltais punduris, neitronu zvaigzne vai melnais caurums.

Zvaigžņu evolūcija ir pētījums par to, kā zvaigzne laika gaitā mainās. Zvaigznes var ļoti daudz mainīties laikā no brīža, kad tās pirmo reizi tika radītas, līdz brīdim, kad tām beidzas enerģija. Tā kā zvaigznes var ražot gaismu un siltumu miljoniem vai miljardiem gadu, zinātnieki pēta zvaigžņu evolūciju, pētot daudzas dažādas zvaigznes dažādos to dzīves posmos. Pētījumi ietver gan teorētiskas modeļu aprēķinus (kā mainās temperatūra, spiediens un kodolreakcijas), gan novērojumus — spektrus, spožuma izmaiņas un zvaigžņu kopu (klasteru) salīdzināšanu. No zvaigžņu evolūcijas izriet arī izpratne par to, kā veidojas smagākie ķīmiskie elementi, kas vēlāk nonāk planētās un dzīvībā.

Zvaigžnes dzīves posmi

Zvaigznes vispārīgie dzīves posmi ir šādi: miglājs, galvenās sekvences zvaigzne, sarkanais milzenis un baltais punduris, kam seko melnais punduris, neitronu zvaigzne vai melnais caurums. Tomēr precīzs ceļš un gala stāvoklis atkarīgs galvenokārt no zvaigznes masas.

• Miglājs (protouzņēmums): zvaigznes dzimst molekulārajos miglājos — plašos, aukstos gāzes un putekļu mākonos. Vietējai gravitācijai saspiežot gāzi, veidojas protouzņēmums, kas sakarst, līdz centrā sāksies kodolfūzija. Procesā notiek masa pieplūde un diska izveide, no kura var formēties planētas.
• Galvenās sekvences zvaigzne: tas ir garākais un stabilākais dzīves posms, kad zvaigznes kodolā notiek ūdeņraža pārvēršana par hēliju (kodolfūzija). Šajā posmā zvaigzne uztur hidrostatisko līdzsvaru — gravitācija, kas cenšas saraut zvaigzni, līdzsvarojas ar iekšējo spiedienu no fūzijas. Zvaigznes spožums un temperatūra galvenokārt atkarīga no masas; lielas masas zvaigznes ir karstākas un spožākas, bet dzīvo īsākas dzīves (dažus miljonus gadu), mazas masas zvaigznes — lēnāk dedzina degvielu un var dzīvot miljardiem vai pat triljoniem gadu.
• Sarkanais milzenis: kad kodolā izsīkst ūdeņradis, kodols saraujas un apkārtējās slāņi izplešas un atdziest — zvaigzne kļūst liela un sārta. Vidējās masas zvaigznēm (piemēram, līdz aptuveni 8 Saules masām) notiek hēlija sadalīšanās oglekļa un skābekļa virzienā; dažiem zvaigžņu veidiem iesaistās arī skābekļa/oglekļa tālāka apvienošana (agrākā AGB fāze). Šajā posmā zvaigzne zaudē masu ar stipriem vējiem, var veidoties planētas miglājs, kas noņem ārējos slāņus.
• Baltais punduris: pēc ārējo slāņu izmešanas vai pēc fūzijas apstāšanās, vidējas un nelielas masas zvaigznes atstāj blīvu, karstu kodolu — baltu punduri (bieži no oglekļa un skābekļa), ko satur elektroniskā degenerācija. Baltais punduris vairs neveic fūziju un pakāpeniski atdziest. Teorētiski tas var pārveidoties par melno punduri, taču Visuma vecums vēl nav pietiekami liels, lai tādi objekti būtu novērojami.
• Neitronu zvaigzne un melnais caurums: smagākas zvaigznes (aptuveni vairāk nekā 8–10 Saules masas) galā piedzīvo kodola sabrukumu, kas var izraisīt supernovu — dramatisku eksploziju, kuras laikā rodas ļoti blīvs paliekas kodols. Ja paliekas masa ir aptuveni 1,4–3 Saules masas robežās, rodas neitronu zvaigzne (bieži kā pulsars). Ja kodola paliekas ir vēl smagākas, gravitācija pārspēj visas blīvumu ierobežojošas spējas un rodas melnais caurums.

Svarīgi papildjautājumi

Masas nozīme: zvaigznes masa ir galvenais faktors, kas nosaka tās evolūcijas ceļu — dzīves ilgumu, spīdumu un gala stāvokli. Vieglas zvaigznes dzīvo ilgāk un beidzas kā balti punduri, ļoti masīvas zvaigznes izbeidzies dzīvi supernovā un var dot neitronu zvaigznes vai melnos caurumus.

Elementu veidošanās: zvaigžņu evolūcija ir atbildīga par smagāku ķīmisko elementu rašanos. Kodolfūzijā rodas elementi līdz dzelzim; smagāki elementi veidojas supernovas eksplozijās un zvaigžņu vējos, un tie tiek izkliedēti kosmosā, piegādājot materiālu nākamajām zvaigžņu un planētu paaudzēm.

Novērojumi un teorija: astronomi izmanto spektrus, spožuma mērījumus, HR (Hērcešprunga–Rasela) diagrammas un zvaigžņu kopu novērojumus, lai salīdzinātu teorētiskos modeļus ar reāliem objektiem. Piemēram, atšķirīgi attīstītie zvaigžņu stari klasteros ļauj noteikt to vecumu un evolūcijas fāzi.

Piemērs — Saules nākotne: mūsu Saule šobrīd atrodas galvenās sekvences posmā un savu degvielu iztērēs aptuveni 10 miljardu gadu laikā. Pēc tam tā paplašināsies par sarkano milzeni, izmetīs ārējos slāņus (radot planētas miglāju) un beigs kā baltais punduris.

Šie ir pamatprincipi par zvaigžņu evolūciju; detaļas un atsevišķas fāzes var atšķirties atkarībā no zvaigznes masas, sastāva un binārām sistēmām, kur mijiedarbība ar pavadoņiem var radīt īpašas evolūcijas ceļus (piem., masas pārsūtīšana, tipa Ia supernovas u.c.).

Kā dzimst zvaigzne

Zvaigzne savu dzīvi sāk kā putekļu un gāzes mākonis, ko sauc par miglāju. Gravitācijas spēks to savelk kopā, un tas liek tam sakarst. Tā arī sāk griezties un izskatās kā bumba. Kad tā kļūst pietiekami karsta, tā sāk izdalīt enerģiju kodolsintēzes procesā, pārvēršot ūdeņradi par hēliju. Tā rezultātā tā spīd ļoti spoži un kļūst par to, ko astronomi dēvē par galvenās sekvences zvaigzni. Tā var palikt galvenās sekvences zvaigzne un izskatīties apmēram tāpat miljardiem gadu.

Zvaigznes, piemēram, mūsu Saules, spilgtuma un temperatūras izmaiņas, tai novecojot.

Meklēt pēc burta