1776. gada 11. oktobrī Čamplēna ezerā notika Valkūras salas jūras kauja (angļu: Battle of Valcour Island). To reizēm sauc arī par Valkura līča kauju. Galvenā sadursme norisinājās Valkūra līcī, šaurumā starp Ņujorkas cietzemi un Valkūra salu. Kauja tiek uzskatīta par vienu no pirmajām nozīmīgajām jūras sadursmēm Amerikas Revolūcijas kara sākumposmā un par vienu no agrīnām konfrontācijām pret Karaliskā jūras kara flotes spēkiem šajā reģionā.

Fons

Vasarā un rudenī 1776. gadā Kontinentālās armijas spēki stiprināja pozīcijas pie Čamplēna ezera — īpaši pie fortiem Ticonderoga un Crown Point —, būvējot mazus karakuģus, galītis un laivas, lai aizstāvētu ziemeļu pieeju pie Hudzonas upes ielejai. 1776. gada jūnijā Kontinentālā armija bija atkāpusies no Kvebekas uz Ticonderogas fortu un Crown Point fortu, labojusi nocietinājumus un būvējusi floti, kas varētu apturēt britu virzību uz dienvidiem. Pretī stāvēja ģenerālis Gajs Čārletons ar spēkiem, kuru sakarā ar ieplānotajiem pārvadājumiem pāri ezeram bija jānodrošina gan laiva, gan pieeja ezeram.

Kaujas gaita

Amerikāņu flotili vadīja Benedicts Arnolds. Lai gan viņu kuģi bija mazāki un vieglāk bruņoti nekā britu ierindas karakuģi, Arnolds izmantoja ezerā esošo reljefu — Valkūra salas un šaurumu — taktiskai izvēršanai. 11. oktobrī notika sadursme, kurā daudzi amerikāņu kuģi tika bojāti vai iznīcināti. Taktiski briti ieguva pārākumu un pakāpeniski sagrāva kontinenta flotili, bet Arnolds spēja izvērst iespējami veiklu atkāpšanos naktī, garām britu līnijām, tādējādi daļēji izglābjot vairākus kuģus un personālu.

Atkāpšanās gaitā daļa amerikāņu laivu tika sagūstītas vai nodedzinātas skarbos laikapstākļos un spiedienā, pirms tās paspēja sasniegt drošākas bāzes pie Crown Point un Ticonderogas. Kad Arnolds un viņa cilvēki sasniedza Crown Point, daļēji tika nodedzinātas vai noliktas iznīcināšanai fortu ēkas un kuģi, lai tie neiekļūtu britu rokās, pēc tam daļa spēku atkāpās uz Ticonderogu.

Sastāvs un vadība

  • Amerikāņu puses flotili vadīja Benedicts Arnolds, kurš organizēja un vadīja mazāku, kuģu un gēliju sajaukumu, kas tika būvēti un remontēti reģionā.
  • Britu līderi bija ģenerālis Gajs Čārletons kopā ar flotes virsniekiem, no kuriem daži (piem., Thomas Pringle, James Dacres, Edward Pellew un John Schank) vēlāk kļuva par admirāļiem Karaliskajā flotē.

Sekas un nozīme

Lai gan kauja bija taktiska sakāve Amerikas pusē — daudzi kuģi tika zaudēti vai nolikti ārpus lietošanas — stratēģiski Valkūras salas kauja bija amerikāņiem nozīmīga: tā aizkavēja britu virzību uz dienvidiem uz Hudzonas upes ieleju un deva piecu mēnešu laiku, lai sagatavotos nākamajām kampaņām. Šis kavējums ietekmēja britu ieplānotos soļus nākamajā gadā un drīzāk noveda pie plašākām militārām sekām Saratogas kampaņas kontekstā.

Arheoloģija un mantojums

Vietas, kur norisinājās kauja, tajā skaitā Valkura līcis, ir aizsargātas un tiek atzītas par vēsturiskām teritorijām — tā tagad ir Nacionālais vēstures piemineklis. Daži no kaujas laika kuģiem vēlāk tika atklāti un saglabāti: pēc vieniem avotiem nogrimušais ASV kuteris "Filadelfija" tika izcelts 1934. gadā, bet USS Spitfire, atklāts 1997. gadā, ir iekļauts Nacionālajā vēsturisko vietu reģistrā. Šīs atradnes palīdz labāk izprast 18. gadsimta karakuģniecību un vietējo kaujas taktiku.

Valkūras salas kauja tiek atzīta par nozīmīgu brīdi Amerikas Revolūcijā: pat zaudējot kauju jūrā, amerikāņi guva stratēģisku ieguvumu, palēninot ienaidnieka virzību un pērkot laiku, kas bija kritiski svarīgs turpmākai cīņai par neatkarību.