Telurīts (TeO3^2−): definīcija, īpašības un ieguve

Telurīts (TeO3^2−): definīcija, ķīmiskās īpašības, vāja oksidētāja uzvedība, veidošanās skābē un iegūšana no telūra dioksīda — dzelteni‑balts minerāls oksidācijas zonā.

Telurīts ir anjons ar ķīmisko formulu TeO₃²⁻. Telūra oksidācijas pakāpe šajā jonā ir +4, un tas pieder pie telūra(IV) oksīdu un sāļu grupas. Telurīts ir ķīmiski radniecīgs selenītam un sulfitam pēc ģeometrijas un reakcijas īpašībām, bet, ņemot vērā telūra lielāko atomu izmēru un polarizējošās spējas, tā savienojumi uzvedas nedaudz atšķirīgi.

Ķīmiskās īpašības un struktūra

Telurīta jona ģeometrija parasti ir trigoniāli piramidāla (aptuveni C_3v), līdzīgi kā sulfīta un selenīta joniem, jo uz telūra atoma atrodas viens brīvs elektronu pāris. Telurīti parasti ir vāji oksidētāji — tos var gan reducēt līdz elementāram telūram (Te(0)), gan oksidēt līdz telūrātam (Te(VI)) pie piemērotas ķīmiskas vides.

Skābības un redoks īpašības

Telurīta jons ir bāziskāks nekā tā atbilstošā ūdeņraža forma, un saskaņā ar pakāpenisku jonizāciju tas var saņemt protolītisku ķēdi:

• TeO₃²⁻ + H⁺ ⇄ HTeO₃⁻ (ūdeņraža telurīts)
• HTeO₃⁻ + H⁺ ⇄ H₂TeO₃ (telūra(IV) ūdeņraža skābe, bieži saukta par telūrskābi vai telturoskābi)

Skābos vai oksidējošos apstākļos telūrskābe (Te(IV)) var oksidēties uz telūrskābi ar augstāku oksidācijas pakāpi (Te(VI)) — rodas telūrāti un atbilstošas telūrskābes formas.

Tipiskas ķīmiskas reakcijas un iegūšana

Telurītus bieži iegūst, reaģējot telūra dioksīdam (TeO₂) ar sārmainām vielām vai metāla oksīdiem. Tipiskas reakcijas piemērs:

• TeO₂ + 2 OH⁻ → TeO₃²⁻ + H₂O
• TeO₂ + M₂O → M₂TeO₃ (kur M = Na⁺, K⁺ u. c.)

Populāri sāļi ir piemēram nātrija telurīts (Na₂TeO₃) un kālija telurīts, kas parasti veidojas, ja TeO₂ reaģē ar attiecīgo metāla hidroksīdu vai oksīdu.

Minerāls un ģeoloģiskā izplatība

Arī telurīts ir reti sastopams minerāls. Šo minerālu veido galvenokārt telūra dioksīds (TeO₂) — minerāls parasti ir dzeltens līdz balts un veidojas oksidācijas zonās, kur primārie telūra saturošie minerāli oksidējas. Šādās vietās blakus var atrast arī elementāru telūru vai telurīdus; reducētajos apstākļos būtu iespējama telurīda forma vai dabiskais telūrs.

Lietojumi

• Telurītu sāļi (piem., nātrija un kālija telurīti) tiek izmantoti kā starpprodukti stikla, keramikas un metālapstrādes rūpniecībā.
• Potenciāli pielietojumi katalīzē un elektronikas materiālu sintezē — tomēr komerciāla izmantošana ir ierobežota, jo telūra savienojumi ir dārgi un toksiski.
• Bioloģijā un mikrobioloģijā tellurīta sāļi (piem., kālija tellurīts) tiek izmantoti selektīvajos audos, jo tie inhibē daudzas baktērijas; pazīstama ir to izmantošana difterijas baktērijas izolācijā.

Drošība un vides aspekti

Telūra savienojumi ir toksiski un jāizturas piesardzīgi: tie var būt kaitīgi iekļūstot organismā vai uzsūcoties caur ādu. Dažu telūra savienojumu iedarbības pazīme cilvēkiem ir raksturīga ķermeņa vai elpas smarža līdzīga ķiplokiem (sastopama pēc iedarbības uz telūra savienojumiem). Darbojoties ar telurītiem, jālieto atbilstoša aizsardzība, jānodrošina pareiza ventilācija un jāievēro vides aizsardzības prasības, jo telūra savienojumi var būt bīstami ūdens organismiem.

Salīdzinājums ar šķitās grupas joniem

Līdzībā ar sulfītu un selenītu, telurīts uzvedas kā amfotērs oksīdanjonss — tas reaģē ar skābēm, veidojot protonētas formas, un ar bāzēm, veidojot sāļus. Tomēr telūra lielāka izmēra un polarizācijas dēļ tā savienojumi parasti ir mazāk stabili oksidēšanās ziņā un izrāda atšķirīgas redoks īpašības nekā sēra vai selēna analogi.

Ja nepieciešama padziļināta informācija par konkrētiem telurītu sāļiem (piemēram, Na₂TeO₃, K₂TeO₃), to sagatavošanu laboratorijas apstākļos vai drošības datiem, varu papildināt rakstu ar reakciju vienādojumiem, fizikālajām īpašībām un drošības lapām.

Meklēt pēc burta