Tārtiņi (Sternidae) — apraksts, bioloģija un izplatība
Tārtiņi ir Sternidae dzimtas jūras putni, kas parasti sastopami jūras, upju un mitrāju tuvumā. Tie ir viegli, graciozi lidoņi ar raksturīgām dakšveidīgām astēm un gariem, šauriem spārniem. Lielākā daļa sugām raksturīgs gaiši pelēks mugurpuse un balta apakša, kā arī melna “cepurīte” galvas rajonā vai sezonālas krāsas maiņa.
Izskats un pazīmes
Tārtiņi ir tievā ķermeņa uzbūvē, ar gariem spārniem, gariem knābjiem un salīdzinoši īsām kājām. Izmēri ļoti atšķiras starp sugām:
- mazākās sugas (piem., mazie tārtiņi) — garums ap 20–25 cm;
- lielākie tārtiņi — līdz 50–55 cm;
- spārnu izpletums var svārstīties no aptuveni 50 cm līdz vairāk nekā 140 cm;
- svars parasti no ~30 g līdz pāris simtiem gramu atkarībā no sugas.
Plumāža var mainīties sezonāli: pavairošanās periodā daudzu sugu galvas daļa ir tumša (melna), ziemā tā var kļūt plankumaina vai balta. Jaunie putni bieži ir brūnāki vai plankumaināki nekā pieaugušie.
Barošanās un uzturs
Lielākā daļa tārtiņu galvenokārt barojas ar zivīm, kuras tās ķer, strauji ieniršot no gaisa (plunge-diving) vai nogrimstot līdz nelieliem dziļumiem. Dažas sugas spēj arī “plivināties” virs ūdens un ķert mazas zivtiņas vai krastā deviņus ūdens bezdziļu plūdus.
Purva tārtiņi (piem., Chlidonias sugas) vairāk barojas ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, kas atrodamie mitrājos. Daži no lielākajiem tārtiņiem var uzņemt arī nelielus sauszemes mugurkaulniekus.
Vairošanās un ligzdošanas uzvedība
Tārtiņi parasti vairojas trokšņainās kolonijās, kur putni dēj olas uz atklātas zemes, smiltīm vai grants ar minimālu ligzdas materiālu — dažreiz vienkāršs "iegriezums" zemē. Citas sugas būvē peldošas ligzdas, ko sastāv no mitrāju veģetācijas plauktiem. Dažas tārtiņu sugas ligzdas izvieto kokos, uz klintīm vai plaisās.
Olas un mazuļi parasti ir precociāli — mazuļi drīz pēc izšķilšanās ir pārklāti ar spalvām un pārvietojas, bet tie tiek aktīvi baroti un aizsargāti no plēsējiem un citām briesmām. Pieaugušie bieži aizsargā kolonijas ar skaļiem brīdinājumiem un agresīvām uzbrukuma demonstrācijām, ja tuvojas potenciāls drauds.
Migrācija un izplatība
Daudzas tārtiņu sugas ir migrējošas un veic garas sezonālas kustības starp reģioniem. Ievērojamākais piemērs ir arktiskā zivjērgļu tārtiņa, kura migrācijas maršruti sasniedz milzīgus attālumus — daudzi indivīdi gada laikā var nobraukt desmitiem tūkstošiem kilometru, un šī suga ir zināma arī ar to, ka dzīves laikā redz vairāk dienasgaismas nekā gandrīz jebkurš cits dzīvnieks, pateicoties tās polārajai migrācijai.
Tārtiņi sastopami gandrīz visos kontinentos: gar piekrastēm, upju deltu zonās, pie ezeriem un purvos. Dažas sugas ir striktas jūras piekrastes putnas, citas ir saldūdens mitrāju speciālisti.
Sugas piemēri
- Sterna hirundo — parastais vai zivs tārtiņš (plaši sastopams Eiropā un Āzijā);
- Sternula albifrons — mazais tārtiņš (mazs un tumšākas lapas);
- Thalasseus sandvicensis — zeltains tārtiņš (lielāku knābju un atšķirīgu zeltainu vainadziņu raksturojums);
- Chlidonias niger — purva tilbīte (biežāk saldūdens mitrājos, barojas ar kukaiņiem);
- Sterna paradisaea — arktiskā tārtiņa (Ļoti garas migrācijas).
Skaņa un uzvedība
Tārtiņi ir ļoti vokāli, īpaši vairošanās sezonā — tie izmanto dažādus kliedzienus un čīkstus, lai sazinātos kolonijā, piesaistītu partneri vai brīdinātu par briesmām. Lidojuma manierē tie parasti ir veikli un ātri, bieži izpilda gludas, dinamiskas manevru sērijas, medījot virs ūdens.
Saglabāšana un draudi
Dažu tārtiņu populācijas samazinās dažādu cilvēku darbību dēļ: ligzdošanas vietu iznīcināšana vai traucēšana (piekrastes attīstība, rekreācija), piesārņojums, pārtikas resursu samazināšanās un invazīvie plēsēji. Plēsēji (piem., lapsas, suņi, kaķi) un laika apstākļi arī negatīvi ietekmē olas un mazuļus.
Sagatavošana un aizsardzība ietver ligzdošanas vietu konservāciju, koloniju apsardzi sezonas laikā, invazīvo sugu kontroli un piesārņojuma mazināšanu. Dažas sugas ir iekļautas starptautiskās un vietējās aizsardzības programmās, un to statuss tiek regulāri uzraudzīts, piemēram, pēc IUCN saraksta.
Īsi padomi novērotājiem
- Koloniju laikā no attāluma vērojiet putnus, lai netraucētu vairošanos.
- Ja redzat ligzdošanas vietas pludmalē vai krastā, ievērojiet brīdinājuma zīmes un šķērsojiet attālināti.
- Atcerieties, ka daudzas sugas migrē — novērojamība mainās sezonāli.
Kopumā tārtiņi ir daudzveidīga un ekoloģiski nozīmīga putnu dzimta — tie regulē zivju un kukaiņu populācijas, piedalās barības ķēdēs un ir svarīgi piekrastes un mitrāju ekosistēmu indikatori.
Parastā zīride lidojumā
Jautājumi un atbildes
J: Kāda veida putni ir tārtiņi?
A: Tārtiņi ir jūras putni no Laridae dzimtas.
J: Kur parasti ir sastopamas zīriņas?
A: Parasti zīriņas parasti ir sastopamas jūras, upju vai mitrāju tuvumā.
J: Kāds ir zīriņu ārējais izskats?
A: Tārtiņi ir tievi, viegli uzbūvēti putni ar garām, dakšveidīgām astēm, šauriem spārniem, gariem knābjiem un īsām kājām. Lielākā daļa sugu ir gaiši pelēkas krāsas virsū un baltas apakšā, ar kontrastējošu melnu galvas cepurīti, bet dažām sugām gada daļu ir tumšs apspalvojums.
J: Kā zīriņi vairojas un kur dēj olas?
A: Tārtiņi vairojas trokšņainās kolonijās, un olas dēj uz klajas zemes, kur ir maz vai nav nekāda ligzdas materiāla. Purva tilbītes būvē peldošas ligzdas no mitrāju augiem, un dažas sugas būvē vienkāršas ligzdas kokos, uz klintīm vai plaisās.
J: Ar ko pārtiek lielākā daļa zīriņu sugu?
A: Lielākā daļa zīriņu sugu barojas ar zivīm, kuras noķer, pikējot no lidojuma.
J: Vai visas zīriņu sugas migrē?
A: Daudzas zīriņu sugas ir tālslidotāji, bet ne visas zīriņu sugas migrē.
J: Ar ko ir īpaša polārā zīriņa?
A: Polārā zīriņa gada laikā var redzēt vairāk dienas gaismas nekā jebkurš cits dzīvnieks.
