Stingumkrampji — cēloņi, simptomi, profilakse un vakcinācija

Stingumkrampji ir slimība, kas izraisa muskuļu kontrakcijas, kuras saglabājas kādu laiku.

Infekcija parasti rodas, inficējot brūci, un bieži vien tā saistīta ar griezumu vai dziļu punkcijas brūci. Galvenos simptomus izraisa tetanospazmīns - neirotoksīns, ko ražo anaerobā baktērija Clostridium tetani. Infekcijai turpinoties, žoklī attīstās muskuļu spazmas. No tā cēlies slimības vispārpieņemtais nosaukums - lockjaw. Tam parasti seko rīšanas grūtības. Slimība izraisa vispārēju muskuļu stīvumu un spazmas citās ķermeņa daļās. Inficēšanos var novērst, veicot atbilstošu imunizāciju un pēcekspozīcijas profilaksi.

Cēloņi un patogeneze

Stingumkrampju cēlonis ir Clostridium tetani sporu iekļūšana brūcē. Sporas ir izturīgas pret vidi un bieži sastopamas augsnē, putekļos un dzīvnieku izkārnījumos. Anaerobos apstākļos baktērija ražo neirotoksīnu tetanospazmīnu, kas nokļūst nervu sistēmā un bloķē inhibitoriās neirotransmitera darbību (GABA un glicīns). Tas izraisa neiroloģisku disbalansu ar pastiprinātu motorisko neironālo aktivitāti un spastisku paralīzi.

Inkubācijas periods

Inkubācijas periods parasti ir 3–21 diena, bet var būt īsāks (dažas dienas) vai ilgāks (vairāk nekā mēnesis). Īsāks inkubācijas periods parasti saasinās ar smagāku slimības gaitu.

Simptomi

• Trismus (žokļa satveršanās, "lockjaw") — bieži pirmais simptoms.
• Rīšanas grūtības un balsenes spazmas, kas var apgrūtināt elpošanu.
• Vispārējs muskuļu stīvums un sāpīgas spazmas — bieži sākas galvas un kakla rajonā un var izplatīties uz rumpi un ekstremitātēm.
• Risus sardonicus (iespraujoša sejas muskulisma izteiksme) un opisthotonus (stipra muguras hiperekstensija).
• Autonomās nervu sistēmas traucējumi — svīšana, labils asinsspiediens, tahikardija.
• Smagos gadījumos — elpošanas muskulatūras paralīze un nieru, sirds vai citu orgānu komplikācijas.

Diagnoze

Diagnoze balstās galvenokārt uz klīniskajām pazīmēm un anamnēzi (saites ar brūci vai ievainojumu). Nav viena specifiska laboratoriska testa, kas ātri apstiprinātu diagnozi; mikrobioloģiskais pierādījums parasti nav nepieciešams klīniskai diagnozei. Attēlu un laboratorijas izmeklējumi tiek izmantoti, lai izslēgtu citas slimības un novērtētu komplikācijas.

Ārstēšana

• Brūces aprūpe: rūpīga brūces attīrīšana, nekrotiskās šūnas debridements un, ja nepieciešams, drenāža.
• Imunizācija: ja pacienta vakcinācijas statuss nav pilnīgs, jāievada tetanusa toksoīds kā daļa no ārstēšanas un profilakses.
• Imūnglobulīns (TIG): cilvēka tetana imūnglobulīns pasargā no brūcē esošajām brīvajām toksīna molekulām — to lieto akūtas pakāpes un smagu brūču gadījumos.
• Antibiotikas: piemēram, metronidazols, lai ierobežotu baktēriju augšanu.
• Simptomātiska ārstēšana: benzodiazepīni muskuļu spazmu mazināšanai, miorelaksanti, sāpju kontrole.
• Atbalstošā aprūpe: intensīvā terapija smagos gadījumos, elpceļu drošība (tracheostomija, mehāniskā ventilācija), šķidruma un elektrolītu regulēšana un sirds–asinsvadu monitorings.

Komplikācijas un prognoze

Komplikācijas var būt smagas: elpošanas mazspēja, plaušu infekcijas (pneimonija), trombozes, sirds un asinsvadu komplikācijas un ilgstoša funkcionāla invaliditāte. Mirstība ir saistīta ar slimības smagumu, vecumu un pieejamu medicīnisko aprūpi; ar modernu intensīvo terapiju mirstība ievērojami samazinās, tomēr risku saglabā gados vecāki cilvēki un neimunizēti pacienti.

Profilakse un vakcinācija

Vakcinācija ir visefektīvākā profilakses metode. Bērniem parasti lieto kombinētās vakcīnas (piem., DTP — difterija, stingumkrampji, garā klepus). Vakcinācijas shēmas valstīs var nedaudz atšķirties, bet parasti ietver pamatvakcināciju pirmajos dzīves gados un pastiprinošas devas:

• Pamata sērija bērniem (dažkārt 3 devas), pēc tam pastiprinoša (booster) deva skolas vecumā.
• Pieaugušajiem ieteicams pastiprinošs vakcinācijas kurss ik pēc 10 gadiem.
• Grūtniecēm ieteicama pastiprinoša deva 2.–3. trimestrī (atkarībā no valsts rekomendācijām) — tas aizsargā gan māti, gan jauno dzimušo pret neonatoālajiem stingumkrampjiem.

Ja ir brūce, veselības aprūpes sniedzējs novērtēs vakcinācijas statusu. Ja pēdējā uzturējošā deva bija pirms vairāk nekā 5–10 gadiem atkarībā no brūces smaguma, ieteicams pastiprināt vakcināciju. Smagās vai piesārņotās brūcēs, ja vakcinācija ir nepilnīga vai nezināma, var būt nepieciešams arī tetana imūnglobulīns.

Praktiskas rekomendācijas pēc brūces

• Īslaicīgi: rūpīgi iztīriet brūci ar ūdeni un ziepēm; meklējiet medicīnisko palīdzību, ja brūce ir dziļa, netīra vai no dzīvnieka koduma.
• Noskaidrojiet vakcinācijas vēsturi; ja nav pierādījumu par pilnu vakcināciju, sazinieties ar veselības aprūpes iestādi.
• Smagas vai piesārņotas brūces gadījumā, īpaši ja vakcinācija ir nepilnīga, jāpārrunā TIG injekcija kopā ar tetana toksoīda vakcīnu.

Īpašas grupas

Neonatoālie stingumkrampji ir bīstama klīniskā forma, kas rodas zīdaiņiem, kuru mātes nav imūnizētas vai kuriem netiek nodrošināta droša dzemdību aprūpe un higiēna. Materiālā vakcinācija un higiēnas pasākumi dzemdībās būtiski samazina neonatoālā stingumkrampja risku.

Svarīgi atcerēties, ka stingumkrampji nav lipīga slimība — inficēšanās notiek no sporu iekļūšanas brūcē, nevis tieša cilvēka uz cilvēku ceļā. Regulāra vakcinācija un pareiza brūču aprūpe ir galvenie preventīvie pasākumi.

Meklēt pēc burta