Aizkrūts dziedzeris — definīcija, funkcijas un nozīme imūnsistēmā
Aizkrūts dziedzeris ir specializēts imūnsistēmas limfoīds orgāns. Aizkrūts dziedzeris atrodas sirds priekšā un aiz krūšu kaula.
Aizkrūts dziedzerī nobriest T šūnas jeb T limfocīti. T šūnām ir izšķiroša nozīme adaptīvajā imūnsistēmā, kurā organisms īpaši pielāgojas svešzemju iebrucējiem.
Aizkrūts dziedzerī no asinsrades (asinsrades) šūnām attīstās T šūnas. Turklāt šeit T šūnas kļūst tolerantas pret organisma šūnām.
Aizkrūts dziedzeris ir vislielākais un visaktīvākais jaundzimušā un pirmspubertātes periodā. Līdz pusaudžu vecumam aizkrūts dziedzeris sāk palēnināties. Tomēr tas turpina veidot limfocītus visu pieaugušo mūžu.
Aizkrūts dziedzera uzbūve
Aizkrūts dziedzeris sastāv no divām galvenajām daļām: korteksa (ārējā daļa) un medullas (iekšējā daļa). Korteksā atrodas blīvi izvietotas nepilnīgas, jaunas T šūnas jeb timocīti, bet medullā — nobriedušas T šūnas, kā arī raksturīgas struktūras, sauktas par Hassala ķermenīšiem. Dziedzerī darbojas arī timālās epitēlija šūnas, dendritiskās šūnas un makrofāgi, kas piedalās T šūnu selekcijā un attīrīšanā no bojātajiem vai pašreaktīvajiem celmiem.
T šūnu nobriešana un tolerances veidošanās
Aizkrūts dziedzerī T šūnas iziet vairākus attīstības posmus:
- Imigrācija: no kaulu smadzenēm ierodas nepilnīgi attīstītas šūnas.
- Pozitīvā selekcija: korteksā tiek atlasītas tās šūnas, kuru T šūnu receptori spēj atpazīt MHC molekulas — tas nodrošina, ka T šūnas spēs sadarboties ar organisma antigēnu prezentēšanas sistēmu.
- Negatīvā selekcija: medullā tiek atvairītas vai iznīcinātas tās šūnas, kas spēcīgi reaģē pret organisma pašproteīniem. Šis process ir būtisks centrālās tolerance veidošanai un autoimūnās slimības novēršanai.
Hormonālā un imūnoloģiskā loma
Aizkrūts dziedzeris ražo arī vielas, kas atbalsta imūnsistēmas attīstību, piemēram, timozīnu un citus timālās izcelsmes peptīdus. Tie palīdz T šūnām attīstīties un funkcionēt pareizi. Aizkrūts dziedzera darbība ir spilgti svarīga agrīnā dzīves periodā, kad tiek izveidota lielākā daļa T šūnu klāsta.
Izmaiņas ar vecumu un klīniskā nozīme
Ar vecumu aizkrūts dziedzerī notiek pakāpeniska involūcija — saistaudu pieaugums un funkcijas samazināšanās. Šis process saistīts ar samazinātu jaunu T šūnu ražošanu un ir viens no iemesliem, kāpēc novecojošai imūnsistēmai ir ierobežota spēja atbildēt uz jauniem infekcijas izraisītājiem un vakcīnām.
Klīniskā nozīme:
- DiDžordža sindroms (DiGeorge): iedzimta anomālija, kurā var būt daļējs vai pilnīgs aizkrūts dziedzera attīstības trūkums, izraisot nopietnu imūndeficītu.
- Miastēnija gravis: autoimūna slimība, bieži saistīta ar aizkrūts dziedzera patoloģijām, tostarp aizkrūts hiperplāziju vai tīmomu (aizkrūts dziedzera audzēju). Dažkārt operācija (tīmektomija) palīdz mazināt simptomus.
- Tīmoma: aizkrūts dziedzera audzējs, kas var radīt lokālas problēmas un autoimūnas komplikācijas.
- Stresa un kortikosteroīdu ietekme: smags stress, infekcijas vai steroīdu terapija var izraisīt īslaicīgu aizkrūts dziedzera samazināšanos un samazinātu imūnreakciju.
Kopsavilkums
Aizkrūts dziedzeris ir centrāls orgāns T šūnu attīstībā un imūnās tolerances nodrošināšanā. Lai gan tā izmērs un aktivitāte samazinās ar vecumu, tā nozīme agrīnajā dzīves periodā un ietekme uz sistēmisku imūno līdzsvaru paliek būtiska. Klīniskās situācijas, kas skar šo orgānu, var radīt plašas imūnās sekas, tāpēc aizkrūts dziedzera stāvoklis bieži tiek ņemts vērā imunoloģiskās diagnostikas un ārstēšanas plānos.
