Varšavas līgums (vācu: Warschauer Vertrag) ir līgums starp Rietumvāciju un Polijas Tautas Republiku. Tas tika parakstīts 1970. gada 7. decembrī, un Vācijas Bundestāgs to ratificēja 1972. gada 17. maijā.
Saturs un galvenie punkti
Līgumā abas puses apņēmās nepieļaut vardarbību un akceptēja pastāvošo robežu - Oderas-Neisas līniju. Ar šo VFR de facto atzina Polijas rietumu robežu, tādējādi atteikdamies no jebkādām teritoriālām prasībām uz šīm pēckara teritorijām. Tomēr līgumā, īpaši IV pantā, bija norādes, ka tas neaizstāj iepriekšējos starptautiskos nolīgumus (piemēram, Potsdamas lēmumus) un ka iespējamās izmaiņas var tikt apspriestas gala miera līgumā starp Vāciju un Otrā pasaules kara sabiedrotajiem.
Vēsturiskais konteksts
Otrā pasaules kara rezultātā Polija zaudēja daļu savu austrumu arklu, kas nonāca Padomju Savienības kontrolē, un par kompensāciju teritoriju robeža tika pārkārtota uz rietumiem — Polija saņēma daļu bijušās Vācijas teritorijas rietumos no Oderas un Neisas. Šis jautājums bija ārkārtīgi jūtīgs gan Polijas, gan Vācijas sabiedrībā: Polija baidījās no iespējamām nākotnes pretenzijām uz šīm teritorijām, savukārt daļa vācu — īpaši bēgļu un izsūtīto kopienas — cerēja uz tiesībām uz mantotajām zemēm.
Politiskās reakcijas un nozīme
Kanclers Villijs Brandts (Willy Brandt) tika asi kritizēts no konservatīvās CDU/CSU opozīcijas puses, kas uzskatīja, ka ar līgumu Vācija it kā atsakās no savām interesēm. Tomēr Brandta Ostpolitik — politiskā kursa uz normalizāciju attiecībās ar Austrumu bloku — tika novērtēta kā nozīmīgs solis Eiropas atturēšanās un atkusuma veicināšanā. Līgums palīdzēja stabilizēt Vācijas–Polijas attiecības un bija viens no soļiem Rietumvācijas integrācijai piekopējot miermīlīgu risinājumu meklēšanu ar austrumu kaimiņiem.
Starptautiskā un juridiskā nozīme
Sākotnēji VFR parakstītā līguma juridiskais raksturs netika uzskatīts par galīgu risinājumu visi konflikta aspektiem, jo kā minēts — IV pantā bija atsauce uz iespējamām turpmākām sarunām un Potsdamas nolēmumu nozīmi. Praktiskā nozīmē tomēr līgums samazināja spriedzi un nostiprināja robežu kā faktiskā pamatā esošu kārtību. Daudzi starptautiskie novērotāji to uztvēra kā nozīmīgu soli Eiropas atjaunošanā pēc kara radītajām teritoriju pārbīdēm.
Turpmākā apstiprināšana (1990)
Oficiālā un galīgā robežas apstiprināšana notika pēc Vācijas atkalapvienošanās. Oderas-Neisas līniju atkalapvienotā Vācija apstiprināja 1990. gada 14. novembrī parakstītajā Vācijas un Polijas robežlīgumā. Šis līgums, kopā ar 1990. gada „Divi plusi – četri” (Two Plus Four) sarunu rezultātiem, deva pilnīgu starptautisku juridisku apstiprinājumu robežai un noslēdza vairākus ilgmūžīgus pretenziju jautājumus.
Sekas un atstātā mantojuma
- Rekonsolidācija: līgums veicināja Rietumvācijas un Polijas normalizāciju, veicinot sadarbību, tirdzniecību un pārvietošanās atvieglošanu.
- Politiskā polarizācija: Vācijā līgums pastiprināja diskusijas par bēgļu un izsūtīto tiesībām uz īpašumu un morālajām prasībām, jautājumus, kas daļēji saglabājās vēl ilgi.
- Starptautiskais precedents: Varšavas līgums ilustrēja, kā dziļas vēsturiskas teritoriju pretrunas var risināt diplomātiski, saglabājot drošību un mieru.
Kopumā 1970. gada Varšavas līgums ir nozīmīgs dokumenta posms Vācijas un Polijas attiecību vēsturē: tas iezīmēja pāreju no vēsturiskām pretenzijām uz pragmatisku starptautisku sadarbību, un, lai arī sākotnēji netika uzskatīts pilnīgi galīgs, vēlāk — 1990. gadā — robežas statusa apstiprinājums devis tam pilnīgu starptautisku leģitimitāti.