Uniform Resource Locator (URL) ir formāls veids, kā norādīt vietu, kur atrodas kāds interneta resurss (piemēram, tīmekļa lapu)) un kā to iegūt. URL sastāv no burtiem, cipariem un citiem simboliem, sakārtotiem standarta formā. Cilvēki un programmas ievada vai noklikšķina uz URL tīmekļa pārlūkprogrammā, lai pieprasītu resursu no cita datora — parasti tīmekļa servera) internetā. Biežāk tas notiek, noklikšķinot uz saites, piemēram, uz saites jau apskatītā lapā.

URL parasti sastāv no vairākiem galvenajiem elementiem. Pamatidejas līmenī tās daļas ir šādas:

  • Protokols — nosaka, kādā veidā tiek sazinātas abas puses (piemēram, hiperteksta pārsūtīšanas protokols (HTTP).) Protokols bieži tiek saukts arī par shēmu (scheme), piemēram, http, https, ftp, mailto u.c.
  • Atdalītājas zīmes :// — norāda, ka pēc shēmas seko resursa atrašanās vietas apraksts (autoritatīvais daļa), taču ne visas shēmas izmanto tieši šo simbolu kombināciju.
  • Hosts (datora nosaukums vai adrese) — tas var būt domēna vārds vai IP adrese. Dažkārt nosaukums sākas ar www. (kas saistīts ar World Wide Web), bet ir tīkla administratora ziņā, kā tas nosaukts.
  • Ports (neobligāti) — skaitlis, kas norāda, uz kuru tīkla portu jāsazinās serverim (piemēram, 80 priekš HTTP, 443 priekš HTTPS). Ja ports nav norādīts, tiek izmantots protokolam noklusētais ports.
  • Ceļš (path) — norāda konkrēto failu vai skriptu serverī, piemēram, /images/photo.jpg vai /w/index.php.
  • Vaicājuma virkne (query) — sākas ar jautājuma zīmi (?) un satur parametrus, kas tiek nodoti skriptam, piemēram, ?title=Uniform_Resource_Locator. Parametri parasti ir atslēga=vērtība pāros, atdalīti ar &.
  • Fragments (aiz mārciņas zīmes #) — norāda konkrētu pozīciju vai sadaļu dokumentā, piemēram, #section2; to apstrādā pārlūkprogramma klienta pusē.
  • Autentifikācija (retāk lietots) — daļa, kas var saturēt lietotājvārdu un paroli formātā user:pass@host (taču drošības apsvērumu dēļ to parasti neizmanto publiskos URL).

Turpmāk daži papildus skaidrojumi un piemēri:

  • URL piemērs: https://simple.wikipedia.org/w/index.php?title=Uniform_Resource_Locator. Šajā piemērā:
  • https ir protokols (drošais HTTP, kas izmanto šifrēšanu).
  • simple.wikipedia.org ir tīmekļa vietne (hosts/domēns).
  • /w/index.php ir skripts. Šis skripts saņem parametrus, title=Uniform_Resource_Locator, kas norāda, kuru lapu parādīt.

Attiecībā uz relatīvajiem un absolūtajiem URL

Absolūtais URL satur visu nepieciešamo informāciju, lai sasniegtu resursu neatkarīgi no konteksta (protokols, hosts utt.). Relatīvs (īss) URL tiek izmantots tad, kad atrašanās vieta var tikt izsecināta no konteksta — piemēram, /wiki/URL darbosies tikai tad, ja tiek pievienots pašreizējā vietnes domēns un nepieciešamais protokols. Relatīvos URL izmanto, lai saīsina saites vietnē, bet tos nevar droši kopīgot ārpus konkrētā konteksta bez papildu informācijas.

URL vs URI

URL ir veids, kā aprakstīt, kur un kā piekļūt resursam. Tas ir arī viens no URI (vienotā resursa identifikators) veidiem. Konkrētāk: URI ir plašāks jēdziens, kas ietver gan URL (lokatori), gan URN (nosaukumi) — taču praksē termini URL un URI bieži tiek lietoti gandrīz vai sinonīmiski.

Praktiski padomi un drošība

  • Izvairieties iekļaut lietotājvārdus un paroles URL, jo URL var saglabāties pārlūka žurnālos, starpniekserveros un statistikas rīkos.
  • Ja URL satur īpašus simbolus (piemēram, atstarpes, diakritiku), tie parasti tiek pārkodēti, izmantojot procentu enkodēšanu (percent-encoding) vai IDN (punycode) starpniecību, lai nodrošinātu saderību.
  • HTTPS nodrošina datu šifrēšanu starp pārlūkprogrammu un serveri, tāpēc, ja iespējams, izvēlieties https saites, īpaši, ja pārsūtat sensitīvus datus.
  • URL normalizācija (piem., mazajiem burtiem domēnā, lieko slīpsvītru noņemšana) palīdz salīdzināt vai indeksēt lapas vienādi.

URL ir fundamentāls interneta elementa gabals — tas ļauj pārlūkiem, serveriem un citiem servisiem atrast un apmainīties ar resursiem viennozīmīgā, standartizētā veidā.