Whist

Vēsture

Vist ir 16. gadsimta trumpis jeb rufs spēles pēctecis. Spēles nosaukums cēlies no 17. gadsimta vārda whist (vai wist, vai whisk), kas nozīmē kluss, kluss, uzmanīgs, kas ir mūsdienu vārda wistful sakne.

Vistu pirmo reizi aprakstīja Čārlzs Kokvilns savā grāmatā The Compleat Gamester, kas publicēta Londonā 1674. gadā. Tas atkal parādās Seymour's Court Gamester 1719. gadā, un mēs zinām, ka vissts tika spēlēts dažos Londonas kafejnīcās. Ap 1728. gadu grupa pirmā lorda Folkestona vadībā spēlēja Crown's kafejnīcā Bedford Row, Londonā. Viņi sāka attīstīt šīs spēles kā partnerības spēles potenciālu.

Edmonds Hoils apmācīja bagātus jaunos džentlmeņus šajā spēlē un 1742. gadā publicēja "Īsu traktātu par vista spēli". Tas kļuva par standarta tekstu un spēles noteikumiem nākamajiem simts gadiem un palīdzēja šai spēlei kļūt modernai. Ir vairāk nekā 150 šīs nelielās grāmatiņas izdevumu.

19. gadsimta 90. gados kļuva populārs tā variants, ko dēvē par tiltu vistu. Tas pakāpeniski attīstījās un kļuva par izsoļu bridžu, bet 20. gadsimta 20. gadu beigās - par līgumu bridžu.

Tradicionālā vīsta spēle joprojām tiek spēlēta saviesīgos pasākumos, ko dēvē par vīsta braucieniem.

Noteikumi un etiķete

Noteikumi nosaka, kā tiek spēlēta spēle; etiķete nosaka, kā spēlētājiem jāuzvedas.

Tiek izmantots standarta 52 kāršu komplekts. Katras krāsas kārtis ir sakārtotas no augstākās līdz zemākajai: A K Q Q J 10 9 9 8 7 7 6 5 5 4 3 2. Vistu spēlē četri spēlētāji, kas spēlē divās partnerībās, partneriem sēžot vienam pretī otram. Spēlētāji sadala vai izlozē kārtis, lai noteiktu partnerus, un divi augstākie spēlē pret diviem zemākajiem. Pēc tam spēlētāji sadala kārtis.

Komentēt kartes jebkādā veidā ir pretrunā ar etiķeti. Nedrīkst komentēt ne to, kāda kārts tika izdalīta, ne arī savu veiksmi vai neveiksmi.

Kāršu izspēle

Daudzas pamatidejas kāršu spēlē atklāja vista spēlētāji, un tās ir saglabājušās arī mūsdienās līgumattiecību bridžā. Kā piemēru var minēt fineses. Tas ir mēģinājums vinnēt triku ar kārti, kas ir zemāka par jūsu labāko. Piemēram: dienvidu rokā ir AQ73, bet partnerim trūkst K. Ziemeļi izspēlē zemu kārti, nākamā kombinācija izspēlē zemu kārti, un dienvidi izspēlē Q. Ja tā uzvar, ir iegūts papildu triks.

Signalizēšana starp partneriem ar karšu spēles palīdzību bija labi saprotama un izmantota. Kā piemēru var minēt sekojošo kāršu kāršu vadīšanu, piemēram, K no KQJx, kā arī ceturtās augstākās kārts vadīšanu no jebkuras krāsas (kas nozīmē, ka jums pieder viena vai divas šīs krāsas augstākās godalgas). 1834. gadā lords Henrijs Bentinks izgudroja signālu "augstais zemais", kas mudina partneri turpināt krāsu. Bija zināmas dažas progresīvas idejas. Aleksandrs Dešapels (Alexandre Deschapelles, 1780-1847), franču ģēnijs gan kāršu, gan šaha spēlē, izgudroja spēli, kas tagad pazīstama kā Dešapelsa apvērsums. Tā ir augsta ranga kārts upurēšana, lai iekļūtu partnera rokās.

Dublēties whist

Šāda veida spēles, kurās visi spēlētāji, kas sēž vienā virzienā, spēlē vienas un tās pašas kārtis, tika izgudrotas, lai spēlētu vīstu. Dubultā vista spēlē ir izvietojums N/S un izvietojums E/W. Mūsdienu līgumattiecību bridža turnīru kustības ir šīs dublētas vista sistēmas attīstība.

Pamatspēles izgudroja Džons T. Mičels (John T. Mitchell), skots, kurš pārcēlās uz ASV. 1890. gados viņš izgudroja dēļus, uz kuriem tiek turētas kārtis, un vista spēles mehānismu. Mitchell pamatspēlē visi N/S pāri sēž, bet E/W pāri katrā raundā pārvietojas par vienu galdu uz augšu. Kad viņi pārvietojas, dēļi nolaižas par vienu galdu uz leju. Tā rezultātā turnīrs tiek sadalīts divās daļās, taču vēlākajos gājienos no tā var izvairīties. Ļaujot daudziem pāriem spēlēt vienu un to pašu dēļu komplektu, tika izgudrots turnīru vist. Šo ideju ar variācijām joprojām izmanto bridža turnīros.