Bioterorisms: definīcija, aģentu kategorijas un bioloģiskā aizsardzība

Bioterorisms ir tīša bioloģisko aģentu vai to toksīnu izmantošana ar mērķi izraisīt slimības, upuru nāvi, sabiedrības satricinājumu vai paniku. Tas atšķiras no dabiskām epidēmijām ar to, ka izplatīšana ir apzināta un mērķēta. Bioloģiskie aģenti var būt baktērijas, vīrusi, parazīti vai to toksīni. Daļa no tiem dabā pastāv dabiski, bet pastāv arī tehnoloģijas un metodes, kas var mainīt aģentu īpašības — tāpēc bioloģiskā drošība un ētiska uzraudzība ir būtiska. Ir vairākas iespējamās izplatīšanas ceļu grupas (gaisa ceļi, piesārņota pārtika vai ūdens, vektori, kontaminētas virsmas), taču informatīvi jāuzsver, ka jebkuras detalizētas instrukcijas par izplatīšanas metodēm var būt bīstamas un nav atbilstošas publiskai izplatīšanai.

Bioloģisko aģentu kategorijas

Starptautiski bieži izmanto klasifikāciju, kas palīdz noteikt prioritātes sagatavotībai un reaģēšanai. Pamatā tiek izdalītas trīs kategorijas:

• A kategorija — visaugstākās prioritātes aģenti. Tie rada lielu risku valsts drošībai, jo var izraisīt smagu slimību vai augstu mirstību, viegli izplatīties no cilvēka uz cilvēku vai radīt sabiedrības un veselības aprūpes sistēmas pārslogojumu. Piemēri: Sibīrijas lopu mēri (Bacillus anthracis), bakas (variola vīruss), peļņas mēris (Yersinia pestis), botulīna toksīns, tularemiija un dažas vīrusu hemorāģiskās drudžu slimības.
• B kategorija — vidējas prioritātes aģenti. Tie parasti izraisa slimības ar zemāku mirstību vai sarežģītu diagnostiku, bet tomēr var radīt veselības sistēmas slodzi un ekonomiskas sekas. Piemēri: bruceloze un melioidoze (piem., Burkholderia pseudomallei), arī daži toksīni un pārtikas izraisītas slimības aģenti.
• C kategorija — potenciāli nākotnes draudi. Šajā grupā iekļauj jaunus vai atjaunotus patogēnus, kas var radīt nākotnes pandēmijas risku vai kuriem var rasties jaunas īpašības. Piemēri: jauni hantavīrusi, Nipah vīruss un citi jauni vai reemergējoši patogēni.

Izplatīšanas veidi un riska faktori

• Bioloģiskie aģenti var izplatīties tieši no cilvēka cilvēkam (piem., elpceļu ceļā), caur pārtiku vai ūdeni, ar insektiem (vektori) vai ar piesārņotām virsmām.
• Riska faktori ietver aģenta izplatības vieglumu, slimības smagumu, inkubācijas laiku, diagnostikas iespējas un veselības aprūpes sistēmas kapacitāti.
• Informācija par izplatīšanas mehānismiem parasti tiek turēta profesionāļu aprindās, bet sabiedrībai svarīgi ir saprast vienkāršas profilakses pamatprincipus: higiēna, droša pārtikas apstrāde un ātra veselības aprūpes meklēšana neparastu simptomu gadījumā.

Atklāšana un reaģēšana

Efektīva atklāšana un reaģēšana balstās uz laikus funkcionējošu epidemioloģisko uzraudzību, laboratorisko diagnostiku un koordinētu komunikāciju starp veselības iestādēm, tiesībaizsardzību un amatpersonām. Galvenie soļi:

• Veselības uzraudzības un laboratoriju tīkli, kas spēj ātri noteikt neparastus infekciju modeļus.
• Klīniskā aprūpe — simptomātiska ārstēšana, atbilstošas zāles (piem., antibiotikas vai pretvīrusu līdzekļi) un, ja pieejams, vakcinācijas izmantošana kā profilakse (vakcīnas).
• Sabiedrības informēšana un riska komunikācija, lai mazinātu paniku un nodrošinātu, ka cilvēki rīkojas saskaņā ar ieteikumiem.
• Kontroles pasākumi, piemēram, kontaktu izsekošana, izolācija vai karantīna, ja tas nepieciešams un tiek noteikts veselības iestāžu vadībā.

Bioloģiskā aizsardzība un sagatavotība

Bioloģiskā aizsardzība ietver plašu pasākumu kopumu, kuru mērķis ir novērst, atklāt un mazināt bioloģiskos draudus. Galvenie elementi:

• Vakcinācijas programmas un medikamentu rezerves, lai ātri aizsargātu iedzīvotājus un ārstētu saslimušos.
• Personāla apmācība, civilās aizsardzības plāni un regulāras mācības/simulācijas, lai uzlabotu sadarbību starp veselības, glābšanas un drošības dienestiem.
• Laboratoriju biosigurances un biosecuritātes standartizācija — lai novērstu nejaušas noplūdes un nepieļautu ļaunprātīgu rīcību.
• Uzraudzības sistēmas, datu apmaiņa un starptautiska koordinācija (piem., Pasaules Veselības organizācija, starptautiskie nolīgumi kā Bioloģisko ieroču konvencija).
• Sabiedrības izglītošana par pamata profilakses pasākumiem — roku mazgāšana, atbilstīga pārtikas apstrāde, vakcinācija, rīcība slimības gadījumā.

Juridiskie un ētiskie aspekti

Bioterorisms raisa arī juridiskas un ētiskas problēmas: kā līdzsvarot sabiedrības veselības aizsardzību ar cilvēktiesībām, kā nodrošināt drošu informācijas apmaiņu bez drošības risku radīšanas un kā regulēt pētniecību, lai tā būtu droša un atbildīga. Starptautiskas konvencijas un nacionālie likumi cenšas aizliegt bioloģisko ieroču izstrādi un izmantošanu, kā arī veicināt drošu sadarbību zinātnē.

Ko var darīt sabiedrība

• Sekot oficiālām ieteikumu kanāliem un rīkoties saskaņā ar veselības iestāžu norādījumiem.
• Uzturēt pamathigiēnas prasmes — roku mazgāšanu, klepus etiķeti, drošu pārtikas gatavošanu.
• Vakcinēties, ja ir pieejama un ieteikta vakcīna konkrētai slimībai.
• Ziņot par neparastiem slimības uzliesmojumiem vai nervoziem simptomiem vietējām veselības iestādēm.
• Neizplatīt nepārbaudītu informāciju, kas var radīt paniku; paļauties uz oficiālajiem avotiem.

Bioterorisms ir nopietns drošības un veselības izaicinājums. Tomēr koordinēta sabiedrības, veselības aprūpes, zinātnes un valsts līmeņa sagatavotība var būtiski mazināt riskus un sekas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir bioterorisms?

J: Vai bioloģiskos aģentus var mākslīgi mainīt?

J: Kas ir bioloģiskā aizsardzība?

J: Kādas ir trīs bioloģisko aģentu kategorijas?

J: Kas ietilpst bioloģisko aģentu A kategorijā?

Kādi bioloģiskie aģenti ir iekļauti B kategorijā?

J: Kas ir iekļauts bioloģisko aģentu C kategorijā?

Meklēt pēc burta