Frīdrihs II — Svētās Romas imperators un Sicīlijas karalis (1194–1250)
Frīdrihs II — spilgts Sv. Romas imperators un Sicīlijas karalis: moderns valdnieks, kultūras mecenāts, daudzvalodīgs reformētājs, kurš cīnījās ar pāvestu un veidoja centralizētu valsti.
Frīdrihs II (1194. gada 26. decembris - 1250. gada 13. decembris) bija viens no ietekmīgākajiem viduslaiku Svētās Romas impērijas imperatoriem un Hohenštaufenu dzimtas galva. Viņa politiskās un kultūras ambīcijas Sicīlijā, kas stiepās cauri Itālijai līdz Vācijai un pat Jeruzalemei, bija milzīgas. Tomēr viņa ienaidnieki, īpaši pāvests, guva virsroku, un dinastija drīz pēc viņa nāves zaudēja lielāko daļu ietekmes. Vēsturnieki ir meklējuši superlatīvus, lai viņu raksturotu, piemēram, profesors Donalds Detvilers (Donald Detwiler) rakstīja:
Būdams neparasti kulturāls, enerģisks un spējīgs vīrs, kuru kāds mūsdienu hronists dēvēja par stupor mundi (pasaules brīnumu), Nīče par pirmo eiropieti un daudzi vēsturnieki par pirmo moderno valdnieku, Frīdrihs izveidoja Sicīlijā un Itālijas dienvidos kaut ko līdzīgu modernai, centralizēti pārvaldītai karalistei ar efektīvu birokrātiju.
Agrīnā dzīve un mantojums
Frīdrihs bija imperatora Heinriha VI un Konstances no Hotvilas dēls. Trīs gadu vecumā viņš tika kronēts par Sicīlijas karali kā līdzvaldnieks kopā ar savu māti Konstanci, Rodžera II pēcteči. Laikā, kad Eiropā valdīja frakcijas un konkurence par tituliem, jaunā Hohenštaufenu galva jau no bērnības bija starptautiskas politikas centrā — viņš ieguva mantinieka tiesības uz Sicīliju, Vāciju un daļēji arī uz Burgundiju.
Karjera kā ķēniņš un imperators
Uzskatīdams sevi par tiešu antīko Romas imperatoru pēcteci, viņš bija romiešuimperators no savas pāvesta kronēšanas 1220. gadā līdz pat savai nāvei; no 1212. gada viņš pretendēja arī uz romiešu karaļa titulu, bet no 1215. gada bija šīs monarhijas neaizstājams īpašnieks. Kā tāds viņš bija Vācijas, Itālijas un Burgundijas karalis. Frīdrihs demokrātiski apvienoja dažādus pārvaldības elementus no Romas, feodālisma un sicīliešu birokrātijas, cenšoties radīt stabilu centrālo varu, kam daudzi aristokrāti pretojās.
Sicīlijas valdīšana un reformu programma
Savā Sicīlijas karalistē (Regno) Frīdrihs īstenoja stingru administratīvu un tiesisku reformu kursu. 1231. gadā viņš izstrādāja Konstitūcijas no Melfi (Liber Augustalis) — centralizētu likumu kopu, kas regulēja valsts pārvaldību, tiesu sistēmu un attiecības starp monarhiju un feodāļiem. Šajās reformās bija ietverts arī skaidrs aizliegums izmantot tiesas prāvas, kas tika uzskatītas par iracionālām, un tika ieviesti tiesu procesi, kas balstījās uz rakstisku pierādījumu un administratīvu uzskaiti.
Attiecības ar Baznīcu un izslēgšana no Baznīcas
Frīdrihs bieži atradās karā ar pāvestu, jo bija iespiests starp Frīdriha zemēm Itālijas ziemeļos un viņa Sicīlijas karalisti (Regno) dienvidos, tāpēc viņš četras reizes tika ekskomunicēts un bieži tika nomelnots tā laika un arī vēlāk propāvesta hronikās. Viņa centieni paplašināt pasaulīgu varu Itālijas rietumos un iekļaut pasludinātus baznīcas teritorijās radīja ilgstošu konfliktu. Pāvests Gregors IX nonāca tik tālu, ka nosauca viņu par antikristu un regulāri aicināja kristiešu valdniekus cīnīties pret viņu.
Krusta kari un Jeruzalemes tituls
Frīdrihs piedalījās arī Kristus kara politiskajās spēlēs: viņa otrs karaļa tituls bija Jeruzalemes karalis — tituls, ko viņš ieguva kombinācijā ar laulībām un diplomātisku darbību saistībā ar Sesto krusta karu. 1228.–1229. gadā Frīdrihs veda Sesto krusta karu, bet ne ar tradicionālajiem ieročiem: viņš panāca miera līgumu ar musulmaņu valdnieku al-Kāmilu un diplomātiski nodrošināja piekļuvi Jeruzalemei un dažām Jeruzalemes teritorijām, neizmantojot lielu kauju. Tas nostiprināja viņa reputāciju kā pragmatiska un taktiski gudra valdnieka, bet vienlaikus izraisīja kritiku no dažiem svešiem un baznīcas līderiem.
Kultūras mecenāts, valodas un zinātne
Frīdrihs pārvaldīja sešas valodas (latīņu, sicīliešu, vācu, franču, grieķu un arābu) un bija dedzīgs zinātnes un mākslas mecenāts. Viņam bija liela nozīme literatūras veicināšanā, izveidojot Sicīlijas dzejas skolu. Viņa sicīliešu karaļa galmā Palermo no aptuveni 1220. gada līdz viņa nāvei pirmo reizi tika lietota itāļu-romiešu valodas literārā forma - sicīliešu valoda. Dzejai, kas iznāca no šīs skolas, bija nozīmīga ietekme uz literatūru un to, kas vēlāk kļuva par mūsdienu itāļu valodu. Skolu un tās dzeju slavēja Dante un viņa laikabiedri, un tā vismaz par gadsimtu apsteidza Toskānas idiomu kā Itālijas literārās valodas eliti.
Viņš atbalstīja arī zinātniskus darbus un tulkošanas centienus, kuri savieno arābu, grieķu un latīņu intelektuālos mantojumu. Frīdrihs pats rakstīja vai iedvesmoja darbus, piemēram, slaveno traktātu par putnu medībām De arte venandi cum avibus. Viņa galmā strādāja tulkotāji, filozofi un dabaszinātnieki — šī daudzvalodiskā, multikulturālā vide veicināja zināšanu apmaiņu starp kristiešu, judaisma un islāma pasaulēm.
Augstskolu dibināšana un birokrātija
Frīdrihs nodibināja studiju iestādes un veicināja profesionālu birokrātiju — piemēram, Sicīlijā tika nostiprināta valsts pārvalde ar centralizētiem ierakstiem un administratīviem ierakstiem. Viņš ir saistīts arī ar Neapoles universitātes pirmsākumiem, kas vēlāk kļuva par vienu no Itālijas nozīmīgākajām mācību iestādēm.
Pēcnāve un mantojums
Viņš bija arī pirmais ķēniņš, kurš skaidri aizliedza tiesas prāvas, jo tās tika uzskatītas par iracionālām. Frīdriha tiesību un administrācijas reformas palika ietekmīgas daudzās Itālijas teritorijās, un viņa centralizācijas mēģinājumi iedvesmoja nākamās varas. Pēc viņa nāves 1250. gada 13. decembrī dienvidu Itālijā viņa tiešā vara izklīda; viņa dēls Konrads IV uz brīdi mantotāju varu, taču Hohenštaufenu politiskā pozīcija drīz vāja un beigu posmā — ar Konrada mazdēla Konradīna trauslo likteni un noslēgumu 1268. gadā — Hohenštaufenu nams zaudēja savu politisko varu.
Pētniecība par Frīdrihu turpina dalīties starp tiem, kas uzteic viņa modernizācijas centienus, un tiem, kas kritizē despotišķākas iezīmes un sakarus ar autoritāru valdību. Tomēr viņa personība — apvienojot diplomatiju, juridiskas reformas, kultūras mecenātismu un militāru ambīciju — padara viņu par vienu no pārsteidzošākajiem un pretrunīgākajiem viduslaiku valdniekiem.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Frederiks II?
A: Frīdrihs II bija varens Svētās Romas impērijas imperators viduslaikos un Hohenštaufenu nama galva. Viņam bija vērienīgas politiskās un kultūras ambīcijas, kas stiepās no Sicīlijas līdz Vācijai un pat Jeruzalemei.
J: Ko par viņu teica profesors Donalds Detvilers?
A: Profesors Donalds Detvilers raksturoja Frīdrihu II kā ārkārtīgi kulturālu, enerģisku un spējīgu cilvēku, kurš Sicīlijā un Itālijas dienvidos izveidoja kaut ko ļoti līdzīgu modernai, centralizēti pārvaldītai karalistei ar efektīvu birokrātiju.
J: Cik daudz valodu pārvaldīja Frederiks?
A: Frīdrihs runāja sešās valodās - latīņu, sicīliešu, vācu, franču, grieķu un arābu.
J: Kāda ietekme viņa muižai bija uz literatūru?
A: Dzejai, kas izskanēja viņa Palermo muižā, bija ievērojama ietekme uz literatūru un to, kas vēlāk kļuva par mūsdienu itāļu valodu. Tā vismaz par gadsimtu apsteidza Toskānas idiomu kā Itālijas literārās valodas eliti.
J: Kāds tituls viņam piederēja saistībā ar Jeruzalemi?
A: Frīdriham bija Jeruzalemes karaļa tituls, pamatojoties uz laulībām un saistību ar Sesto krusta karu.
J: Cik bieži pāvests Gregors IX viņu ekskomunicēja?
A: Pāvests Gregors IX viņu ekskomunicēja četras reizes.
Meklēt