Frīdrihs II, Svētās Romas impērijas imperators
Frīdrihs II (1194. gada 26. decembris - 1250. gada 13. decembris) bija viens no ietekmīgākajiem viduslaiku Svētās Romas impērijas imperatoriem un Hohenštaufenu dzimtas galva. Viņa politiskās un kultūras ambīcijas Sicīlijā, kas stiepās cauri Itālijai līdz Vācijai un pat Jeruzalemei, bija milzīgas. Tomēr viņa ienaidnieki, īpaši pāvests, guva virsroku, un dinastija drīz pēc viņa nāves sabruka. Vēsturnieki ir meklējuši superlatīvus, lai viņu raksturotu, piemēram, profesors Donalds Detvilers (Donald Detwiler) rakstīja:
Būdams neparasti kulturāls, enerģisks un spējīgs vīrs, kuru kāds mūsdienu hronists dēvēja par stupor mundi (pasaules brīnumu), Nīče par pirmo eiropieti un daudzi vēsturnieki par pirmo moderno valdnieku, Frīdrihs izveidoja Sicīlijā un Itālijas dienvidos kaut ko līdzīgu modernai, centralizēti pārvaldītai karalistei ar efektīvu birokrātiju.
Uzskatīdams sevi par tiešu antīko Romas imperatoru pēcteci, viņš bija romiešuimperators no savas pāvesta kronēšanas 1220. gadā līdz pat savai nāvei; no 1212. gada viņš pretendēja arī uz romiešu karaļa titulu, bet no 1215. gada bija šīs monarhijas neaizstājams īpašnieks. Kā tāds viņš bija Vācijas, Itālijas un Burgundijas karalis. Trīs gadu vecumā viņš tika kronēts par Sicīlijas karali kā līdzvaldnieks kopā ar savu māti Konstanci no Hotvilas, Sicīlijas Rodžera II meitu. Viņa otrs karaļa tituls bija Jeruzalemes karalis, pateicoties laulībām un saistībām ar Sesto krusta karu.
Viņš bieži atradās karā ar pāvestu, jo bija iespiests starp Frīdriha zemēm Itālijas ziemeļos un viņa Sicīlijas karalisti (Regno) dienvidos, tāpēc viņš četras reizes tika ekskomunicēts un bieži tika nomelnots tā laika un arī vēlāk propāvesta hronikās. Pāvests Gregors IX nonāca tik tālu, ka nosauca viņu par antikristu.
Fridrihs pārvaldīja sešas valodas (latīņu, sicīliešu, vācu, franču, grieķu un arābu) un bija dedzīgs zinātnes un mākslas mecenāts. Viņam bija liela nozīme literatūras veicināšanā, izveidojot Sicīlijas dzejas skolu. Viņa sicīliešu karaļa galmā Palermo no aptuveni 1220. gada līdz viņa nāvei pirmo reizi tika lietota itāļu-romiešu valodas literārā forma - sicīliešu valoda. Dzejai, kas iznāca no šīs skolas, bija nozīmīga ietekme uz literatūru un to, kas vēlāk kļuva par mūsdienu itāļu valodu. Skolu un tās dzeju slavēja Dante un viņa laikabiedri, un tā vismaz par gadsimtu apsteidza Toskānas idiomu kā Itālijas literārās valodas eliti.
Viņš bija arī pirmais ķēniņš, kurš skaidri aizliedza tiesas prāvas, jo tās tika uzskatītas par iracionālām.
Pēc viņa nāves viņa līnija strauji izmira, un Hohenštaufenu nams beidza pastāvēt.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Frederiks II?
A: Frīdrihs II bija varens Svētās Romas impērijas imperators viduslaikos un Hohenštaufenu nama galva. Viņam bija vērienīgas politiskās un kultūras ambīcijas, kas stiepās no Sicīlijas līdz Vācijai un pat Jeruzalemei.
J: Ko par viņu teica profesors Donalds Detvilers?
A: Profesors Donalds Detvilers raksturoja Frīdrihu II kā ārkārtīgi kulturālu, enerģisku un spējīgu cilvēku, kurš Sicīlijā un Itālijas dienvidos izveidoja kaut ko ļoti līdzīgu modernai, centralizēti pārvaldītai karalistei ar efektīvu birokrātiju.
J: Cik daudz valodu pārvaldīja Frederiks?
A: Frīdrihs runāja sešās valodās - latīņu, sicīliešu, vācu, franču, grieķu un arābu.
J: Kāda ietekme viņa muižai bija uz literatūru?
A: Dzejai, kas izskanēja viņa Palermo muižā, bija ievērojama ietekme uz literatūru un to, kas vēlāk kļuva par mūsdienu itāļu valodu. Tā vismaz par gadsimtu apsteidza Toskānas idiomu kā Itālijas literārās valodas eliti.
J: Kāds tituls viņam piederēja saistībā ar Jeruzalemi?
A: Frīdriham bija Jeruzalemes karaļa tituls, pamatojoties uz laulībām un saistību ar Sesto krusta karu.
J: Cik bieži pāvests Gregors IX viņu ekskomunicēja?
A: Pāvests Gregors IX viņu ekskomunicēja četras reizes.
