Henrieta (dz. 1644. gada 16. jūnijs (O.S.) / 1644. gada 26. jūnijs (n.s.) – m. 1670. gada 30. jūnijs) bija Anglijas un Skotijas princese, jaunākā Čārlza I un viņa sievas Francijas karalienes Henrietas Marijas meita. Kara un politisko nemieru dēļ bērnība pagāja daļēji izceļojumos un Francijas galmā; jau agrā bērnībā viņa nonāca pie radiniekiem un tika audzināta Francijas tiesas ietekmē, kur viņu sagaidīja arī Francijas karaļa radinieki un jaunais valdnieks Luija XIV. Galmā Henrietu dēvēja par Minete, un viņas daba, āriene un izglītība ātri padarīja viņu par vienu no uzmanības centrālēm gan franču, gan angļu karaļu aprindās.
Ģimenes un laulība
1661. gadā Henrieta apprecējās ar Francijas karaļa Ludviga XIV brāli Filipukungu, un galmā kļuva pazīstama kā Madame. Laulība bija nozīmīga dinastiska savienība, kas tuvāk sasaistīja Anglijas karaļu namu ar Francijas karaļnamu un deva Henriētai plašas iespējas ietekmēt abu galmu politiku un kultūru.
Dzīve galmā un attiecības
Madame guva lielu popularitāti Francijas galmā — viņa bija pazīstama ar savu žilbinošo pievilcību, izsmalcināto manieri un sociālo šarmu. Tomēr laulība ar Filipu bija sarežģīta: princis bija atklāti emocionāli saistīts ar savu mīļāko, Ševaljē de Lorēnu, kas radīja biežus strīdus un skaļas skandāla dzirkstis. Šī koķetējošā un konkurējošā gaisotne galmā veicināja tenkas un intrigām.
Henrietas mājsaimniecībā un tuvā apkārtnē stājās arī jaunas sievietes, kuras vēlāk kļuva par slavenām Ludviga XIV mīļākajām — tajā skaitā Luīze de La Valjēra un Madame de Montespāna. Henrieta pati bija patronese un modes noteicēja, viņas dāsnā viesmīlība un salons veicināja mākslas un teātra attīstību.
Politiskais darbs un Doveres līgums
Henrieta spēlēja nozīmīgu lomu starpvaldību attiecībās: viņa uzturēja ciešas saites ar brāli Čārlzu II (kurš atgriezās pie troņa 1660. gadā) un bieži darbojas kā starpniece franču–angļu sarunās. Viņas diplomātiskā ietekme un sakari palīdzēja sagatavot un noslēgt vairākas slepenas vienošanās, tostarp 1670. gada Doveres līguma nosacījumu zīmīgās sarunas starp Franciju un Angliju.
Nāve un mantojums
Henrieta pēkšņi nomira 1670. gada 30. jūnijā, un viņas nāve izraisīja plašas spekulācijas. Precīzs nāves iemesls nekad nav galīgi noskaidrots: cirkulē versijas par slepenu indēšanu, ko, pēc dažiem liecībām, varētu būt izraisījis viņas vīra mīļākais — Ševaljē de Lorēna ievietotā, bet mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka ticamāka bija nopietna veselības problēma, piemēram, perforēta peptiska čūla vai ar to saistīta komplikācija (peritonīts). Neatkarīgi no cēloņa, viņas nāve bija traģiska un pārsteidzoša, atstājot ievērojamu politisku un ģimenisku ietekmi.
Henrieta atstāja vairākus bērnus; starp zināmākajām bija Mari-Luīze (Marie Louise d'Orléans), kura vēlāk kļuva par Spānijas karalieni, un Annu Mariju, Sardīnijas karalieni. Pēc katoļu Jakobītu līnijas pēdējo tiešo pretendentu — piemēram, Henrija Benedikta Stjuarta — nāves, Jakobītu pretenzijas uz britu troniem tika izvirzītas caur Henrietas pēcnācējiem, proti, arī caur viņas meitu Annu Mariju un Savojas dinastiju.
Vēsturiskā nozīme
Henrieta bija nozīmīga figura 17. gadsimta Eiropas dinastiskajās attiecībās — viņas laulība, personiskās attiecības un politiskā darbība veicināja Francijas un Anglijas savstarpējo saikņu nostiprināšanos. Viņas dzīve atspoguļo tolaik raksturīgās galma intrigas, sievietes lomu dinastiskajā politikā un kultūras ietekmi, ko var redzēt gan modei, gan mākslai un diplomātijai šajā periodā.
