Datora palaišanai tiek izmantota sāknēšanas ierīce (angliski "boot device"). Nosaukums saistīts ar vārdu zābaka, kas piestiprināts pie kājas, un ar angļu terminu bootstrap, kas apzīmē procesu, kur mazs, vienkāršs mehānisms palīdz palaist un uzsākt daudz sarežģītāku sistēmu; līdzīgu jēdzienu bieži sauc arī ar vārdu bootstrap.
Pirms dators var normāli darboties, tam jāielādē operētājsistēmas komponenti un šīs sistēmas instrukcijas atmiņā. To parasti nodrošina sāknēšanas ierīce un sistēmas pirmās (firmware) programmas — BIOS vai UEFI — kas izpilda sākotnējo aparatūras pārbaudi un pēc tam meklē un ielādē sāknēšanas programmu (bootloader), kas savukārt ielādē operētājsistēmu.
Kādas ierīces var būt sāknēšanas ierīces
Ierīces, no kurām var ielādēt datoru, parasti dēvē par sāknēšanas diskiem vai sāknēšanas diskiem. Tās var būt:
- cietais disks, SSD vai NVMe disks
- disketes (vēsturiskas sistēmas)
- kompaktdisks) vai DVD/USB zibatmiņa
- tīkla sāknēšana (PXE) no servera — bieži izmanto tīkla datoros
Dažos gadījumos sāknēšanas funkciju nodrošina iebūvētas mikroshēmas vai tīkla risinājumi, kas operētājsistēmu ielādē, izmantojot tīklu. Piemēram, tīkla telefoni un thin client ierīces var izmantot tīkla sāknēšanu, lai lejupielādētu programmatūru un profilu no centrālā servera; arī dažas mobilās platformas autentificē lietotāju, izmantojot mobilā tālruņa tīkla identifikāciju.
Sāknēšanas secība un bootloader
Sistēmas firmware (BIOS/UEFI) parasti pārbauda aparatūru (Power-On Self Test — POST) un pēc tam meklē sāknēšanas ierīces secībā, kas konfigurēta sistēmas iestatījumos. Kad tiek atrasts derīgs sāknēšanas sektors vai bootloader, tas tiek ielādēts atmiņā un uzsāk izpildi. Bootloader (piemēram, GRUB, Windows Boot Manager) pārvalda operētājsistēmas ielādēšanu, piedāvā izvēli starp vairākām sistēmām vai režīmiem un var nodrošināt papildu pārbaudes.
BIOS vs UEFI un drošība
Mūsdienu datoros parasti lieto divus galvenos firmware veidus: tradicionālo BIOS un jauno UEFI. UEFI atbalsta lielākus diskus (GPT), ātrāku sāknēšanu un modernākas drošības funkcijas, piemēram, Secure Boot, kas ļauj palaist tikai parakstītas un uzticamas sāknēšanas komponentes. Šīs drošības iespējas palīdz aizsargāt pret ļaunprogrammatūru, kas mēģina aizvietot bootloader vai operētājsistēmas sastāvdaļas.
Startkaršu, sākuma plates un citas pieejas
Pastāv dažādas fiziskas un loģiskas pieejas sistēmas startēšanai: Startkaršu standarti un autentifikācijas mehānismi ļauj vairākām personām droši piekļūt koplietotām ierīcēm (piemēram, kiosku datoriem), nodrošinot pilnīgu privātumu un piekļuvi visai tām piederošajai lietojumprogrammatūrai. Pastāv arī sāknēšanas plates vai paplašināšanas kartes, kas var pievienot papildu boot iespējas vai īpašu aparatūru sāknēšanai.
Praktiski padomi un problēmu novēršana
- Mainīt sāknēšanas secību: piekļūstiet BIOS/UEFI iestatījumiem (parasti ar taustiņiem F2, Del, Esc vai citiem) un izvēlieties boot order.
- Sāknēšanas kļūdas: ja dators neatrod bootloader vai operētājsistēmu, parādās ziņa “No bootable device” — pārbaudiet, vai disks ir pareizi pievienots un vai nav bojāts.
- USB/optiskās ierīces: ja nepieciešams sākt no instalācijas datu nesēja, pārliecinieties, ka tas ir bootable un ka BIOS/UEFI atļauj sāknēšanu no šī tipa ierīcēm.
- Drošība: ja Secure Boot neļauj palaist OS, iespējams, būs jāizslēdz vai jāpielāgo Secure Boot opcijas vai jāpievieno atbilstošs paraksts.
Daudzi lietotāji vienkāršo jēdzienu un parasti sauc ierīci, no kuras sāk darbību, vienkārši par sāknēšanas ierīci, savukārt citas iekārtas — par datu ierīcēm. Tomēr atšķirība starp tiem ir nozīmīga gan datoram, gan operētājsistēmai, jo no tā atkarīgs, kas tiek ielādēts un kā sistēma tiek pārvaldīta.