Sers Alan Hodgkin, OM, KBE, PRS (Alan Lloyd Hodgkin, 1914. gada 5. februāris - 1998. gada 20. decembris) bija angļu fiziologs un biofiziķis. Viņš 1963. gadā kopā ar Endrjū Haksliju un Džonu Eklsu saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā.
Alans Hodžkins, Endrjū Hakslijs un Džons Ekls (par sinapses pētījumiem) 1963. gadā kopīgi saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā "par atklājumiem attiecībā uz jonu mehānismiem, kas saistīti ar uzbudinājumu un nomākumu nervu šūnu membrānas perifērajā un centrālajā daļā". Turklāt Hodžkina un Hakslija atklājumi lika viņiem izteikt pieņēmumu par jonu kanālu pastāvēšanu šūnu membrānās, kas tika apstiprināts gadu desmitiem vēlāk.
1972. gadā Hodžkins tika iecelts bruņinieka kārtā (KBE), bet 1973. gadā - Nopelnu ordeņa kavalieris. No 1970. līdz 1975. gadam viņš bija Karaliskās biedrības prezidents.
Izglītība un karjera
Hodžkins dzimis 1914. gadā un studēja medicīnu un fizioloģiju, sākotnēji saistoties ar vadošajām pētniecības institūcijām Lielbritānijā. Liela daļa viņa pētījumu par neurona uzbudināšanos tika veikta, izmantojot milzīgās kalmāru (squid) aksoma (giant axon) preparātus, kas ļāva veikt tiešus mērījumus ar elektroķīmiskiem paņēmieniem un precīzi kontrolēt membrānas potenciālu.
Galvenie pētījumi un Hodgkin–Huxley modelis
Hodžkins kopā ar Endrjū Haksliju 1952. gadā publicēja vairākus klasiska nozīmes rakstus, kuros aprakstīja elektriskos plūsmas mehānismus, kas rada nervu šūnas akcionālo potenciālu. Viņi izmantoja voltage clamp metodi, lai atsevišķi noteiktu ionu strāvas un to atkarību no membrānas potenciāla. No šiem eksperimentiem izauga Hodgkin–Huxley modelis — matemātiska shēma, kas apraksta nātrija un kālija kanālu vadītspējas mainīgumu caur vārstiem (gating variables, pazīstami kā m, n, h) un kurš precīzi reproducē akcionālā potenciāla formu un dinamiku.
Šis modelis ne tikai izskaidroja novērojamos elektriskos fenomēnus, bet arī paredzēja membrānā funkcionējošu jonu kanālu esamību un īpašu strāvu uzvedību, kas vēlāk — ar attīstoties molekulārajai un elektroķīmiskajai tehnoloģijai — tika tieši apstiprināta. Hodgkin un Huxley deva stingru teorētisku un eksperimentālu pamatojumu nervu šūnu uzbudināšanās fizioloģijai, kas kļuva par pamatu modernajai neirozinātnei un biofizikai.
Ietekme, godalgotājumi un mantojums
Hodžkina darbs būtiski ietekmēja vairākas zinātnes nozares — neirofizioloģiju, biofiziku, matemātisko bioloģiju un medicīnu. Hodgkin–Huxley vienādojumi joprojām tiek plaši lietoti modelēšanā, pedagoģijā un klīniskajās pētījumu metodēs. Par viņa ieguldījumu viņš kopā ar Haksliju un Eklu saņēma Nobela prēmiju, un viņu pētījumu rezultāti turpināja motivēt izpēti jonu kanālu molekulārajā struktūrā, zāļu attīstībā un neiroinženierijā.
Bez Nobela prēmijas Hodgkin saņēma vairākas citas godalgas un atzinības, tostarp bruņniecību (KBE) un Nopelnu ordeņa statusu, kā arī ieņēma vadošas pozīcijas akadēmiskajās institūcijās un zinātniskajās sabiedrībās. Viņa darbi ir plaši citēti, un viņam veltīti simtiem pētniecības rakstu un revīziju, kas apliecina viņa ilgstošo ietekmi uz mūsdienu zinātni.
Personīgā dzīve un atstātā pēda
Hodžkins bija pazīstams ne tikai kā izcils pētnieks, bet arī kā skolotājs un mentors jaunajiem zinātniekiem. Viņa pieeja — stingri empīriska, bet vienlaikus matemātiski strukturēta — kļuva par paraugu daudzu pētnieku darbam. Viņš mira 1998. gada 20. decembrī, atstājot plašu zinātnisko mantojumu: gan konkrētas teorētiskās konstrukcijas, gan metodoloģisku pieeju, kas joprojām iespaido neirozinātņu attīstību.