Pakāršana, izvilkšana un ceturtdaļošana — skaidrojums un vēsture

Pakāršana, izvilkšana un ceturtdaļošana — skaidrojums un vēsture: detalizēts vēsturiskais un juridiskais pārskats par šo brutālo, publisko nāvessodu praksi.

Anglijā par valsts nodevību apsūdzētajiem piemēroja sodu — pakāršanu, izvilkšanu un saduršanu ceturtdaļās. Šis bija īpaši nežēlīgs un simbolisks sods, kas paredzēts īpaši par nopietniem valsts noziegumiem, galvenokārt nodevību karalim vai valstij.

Procedūra — kas tieši tika darīts

Sods tradicionāli tika izpildīts vairākos posmos; bieži tie aprakstīti kopā kā „pakārts, izvilkts un sadalīts četrās daļās”. Biežāk minētie soļi bija:

1. Personu vispirms parasti nogādāja uz nāvessoda izpildes vietu uz koka karkasa, nereti zirga vilkts; reizēm šai darbībai lietoja vārdu "vilkts" — tas var nozīmēt gan pārvadāšanu, gan arī vēlāk aprakstītās iekšējo orgānu izņemšanas darbības.
2. Pakārts — parasti īsi vai līdz brīdim, kas nodrošināja galveno nāves cēloni, bet bez kakla laušanas.
3. Personu noņēma no pakaramā un novietoja uz galda; bieži, kamēr upuris vēl bija pie samaņas, viņam tika pārgriezts vēders un izņemtas zarnas un dzimumorgāni. Šo darbību dažkārt sauca par "izvilkšanu" — t. i., iekšējo orgānu izņemšanu un izrādīšanu.
4. Visbeidzot upurim tika nogriezta galva, un ķermenis tika sadalīts četrās daļās (ceturtdaļās) — tās publiski izstādīja dažādās vietās kā brīdinājumu citiem.

Publicitāte un nolūks

Parasti piecas ķermeņa daļas (četru ceturtdaļu gabali un galva) tika publiski izstādītas dažādās pilsētās vai reģionos, bieži uz svarīgiem tranzīta ceļiem vai pie iestādēm, lai maksimāli izplatītu brīdinājumu. Slavenākais piemērs ir Viljama Vollesa, kura galva un ķermeņa daļas tika izplatītas pa vairākām vietām, lai atturētu potenciālos nodevējus, kas nebija aculiecinieki nāvessoda izpildei.

Terminu skaidrojums un strīdi

Vārda draw (latv. vilkt vai izvilkt) nozīme vēsturiskos aprakstos bieži rada neskaidrības. Daļa pētnieku uzskata, ka tas attiecas tikai uz nogādāšanu uz soda vietu, citi — uz orgānu izvilkšanu. Tomēr, jo īpaši oficiālos tiesas protokolos, kuros citēti divi atšķirīgi termini (detrahatur — vilkšana kā transportēšanas metode — un devaletur — izķidāšana), ir skaidrs, ka prakse bieži iekļāva gan vilkšanu, gan izķidāšanu.

Oksfordas Angļu valodas vārdnīcā atzīmētas abas vārda draw nozīmes: gan pārvadāšanu, gan iekšējo orgānu izņemšanu. Tur tiek arī norādīts, ka daudzos nāvessodu aprakstos nav pilnīgi skaidrs, kura no šīm nozīmēm domāta; tomēr bieži, ja "drawn" ir minēts pēc "hanged", tas tiek interpretēts kā atsauce uz izķidāšanu.

Tiesu protokoli un parole no prakses

Dažkārt tiesnešu un tiesu dokumentos terminu lietojums arī bija neviendabīgs, tomēr ir daudz liecību, kurās sods aprakstīts detalizēti un viennozīmīgi. Piemēram, 1683. gada 12. jūlija protokolā, runājot par Thomas Wallcot, John Rouse, William Hone un William Blake tiesāšanu par noziegumiem pret karali, spriedums ietver skaidru procedūras aprakstu:

Tad tika pieņemts šāds spriedums: viņiem jāatgriežas vietā, no kurienes viņi bija ieradušies, un no turienes jānovilk uz kopīgo soda izpildes vietu, uzceltiem uz dzelkšņiem, un tur jāpakar kaklu, tad jānokauj dzīviem, jānogriež viņu miesas locekļi, jāizņem iekšas, lai tās sadedzinātu viņu seju priekšā, viņu galvas jāatdala no ķermeņiem, un ķermeņi jāsadala četrās daļās, lai ar tiem varētu rīkoties, kā karalis uzskatīs par piemērotu.

Tehniskās detaļas izpildes laikā

Notiesātajam parasti piesprieda īso pakāršanas metodi — uz rūpēm, lai kakls netiktu salauzts pirms pārējiem posmiem. Upuri bieži bija vedami uz galda dzīvi; ja viņi bija bezsamaņā vai miruši, dažkārt izmantoja ūdeni, lai atjaunotu samaņu, pirms turpināt. Pēc iekšējo orgānu izņemšanas tos parasti sadega uz neliela ugunskura notiesātā acu priekšā, pēc tam sekoja galvas atdalīšana un trupas sagriešana četrās daļās. Galvu bieži nosūtīja uz Londonas torni, bet ķermeņa daļas — uz dažādām valsts vietām. Galva parasti tika saglabāta sāls vai sālījumā, bet ķermeņa ceturtdaļas biežāk izmantotas piķeļošanai, lai ilgāk saglabātu atbaidošu izskatu un ietekmi.

Vēsturiskais konteksts un likumdošanas izmaiņas

Šo sodu lietoja galvenokārt viduslaikos un agrīnajos modernajos laikos kā īpaši smagu sankciju par valsts nodevību. Vēsturiskās tiesvedības prases un sabiedriskās normas mainījās, un 19. gadsimtā attieksme pret šādiem publiskiem, vardarbīgiem sodiem sāka būt kritiskāka. Pēdējos simts gados prakse tika pakāpeniski ierobežota un izskausta ar likumdošanas aktiem un tiesu prakses izmaiņām, tādējādi beidzot šāda soda izpildi Eiropā var uzskatīt par pagātni.

Mūsdienu skatījums un mantojums

Šīs prakses necilvēcīgums mūsdienu sabiedrībās tiek plaši nosodīts. Vēsturnieki un juristi izmanto attiecīgos aprakstus, tiesu protokolus un vārdu skaidrojumus, lai saprastu gan tiesiskās procedūras, gan sabiedrības attieksmi pret sodu kā politisku instrumentu. Viljama Vollesa un daudzi citi publiski izcelti gadījumi joprojām kalpo par spēcīgiem vēsturiskas atmiņas simboliem un par brīdinājumu par valsts varas ekstrēmo izmantošanu.

Meklēt pēc burta