Rómulo Betankūrs (Betancourt) — Venecuēlas demokrātijas tēvs, prezidents
Rómulo Betankūrs — Venecuēlas demokrātijas tēvs un divkārtējs prezidents; viņa mantojums, reforma un ietekme uz mūsdienu demokrātiju Latīņamerikā.
Rómulo Ernesto Betankūrs Bello (Rómulo Ernesto Betancourt Bello, 1908. gada 22. februāris — 1981. gada 28. septembris), pazīstams kā "Venecuēlas demokrātijas tēvs", bija 47. un 54. Venecuēlas prezidents. Viņš de facto vadīja valsti 1945.–1948. gadā (kā Revolucionārās valdības žurnāls / pagaidu līderis pēc 1945. gada oktobra apvērsuma) un vēlāk bija demokrātiski ievēlēts valsts vadītājs 1959.–1964. gadā. Betankūrs bija arī vienas no 20. gadsimta dominantajām Venecuēlā politiskajām partijām — Acción Democrática — līderis un viens no partijas dibinātājiem un organizatoriem.
Biogrāfija un izsūtījumi
Dzimis Portu Kurē (Portuguesa) provincē, Betankūrs savu politisko darbību sāka jaunībā, iesaistoties demokrātiskās un reformu kustībās. Politiskais spiediens pret viņu 20. gadsimta 30.–50. gados vairākkārt noveda pie izsūtījumiem un trimdas Latīņamerikā un citur, kas deva viņam plašas starptautiskas kontaktu iespējas un ļāva veidot attiecības ar citām Latīņamerikas valstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm. Šie kontakti vēlāk palīdzēja Betankūram iegūt atbalstu demokrātijas atjaunošanai un stabilizācijai Venecuēlā.
Politiskā darbība un reformas
Betankūrs bija centrāla figūra Venecuēlas pārejā no autoritārisma uz demokrātiju. Viņa otrā prezidentūra (1959–1964) bija vērsta uz demokrātisko institūciju atjaunošanu un nostiprināšanu: tās laikā tika pieņemta jauna konstitūcija (1961), nostiprinātas vēlēšanu institūcijas un mēģināts nodrošināt politisko stabilitāti pēc ilgstošas diktatūras perioda.
Viena no Betankūra svarīgākajām iniciatīvām bija aktīva dalība pie 1958. gada Puntofijo panākumiem — neoficiāla vienošanās starp galvenajām politiskajām partijām par demokrātisku spēles noteikumu ievērošanu un varas sadali, kas palīdzēja mazināt politisko spriedzi un ļāva sākt ilgāku miera periodu politiskajā dzīvē. Ekonomikas un sabiedrības jomā viņš atbalstīja modernizācijas programmas, sociālos pasākumus un centienus labāk izmantot naftas ieņēmumus valsts attīstībai.
Konfrontācija ar kreiso opozīciju un starptautiskā politika
Betankūra politika bija skaidri pretkomunistiska — tas izraisīja spriedzi ar kreiso opozīciju un noveda pie bruņotas opozīcijas kustību rašanās 1960. gados. Viņa valdība īstenoja drošības pasākumus pret ģenerālākām subversīvām aktivitātēm un noraidīja ārvalstu ietekmi, kas, pēc Betankūra uzskatiem, apdraudēja valsts neatkarību un demokrātiju. Starptautiskajā darbībā viņš centās nostiprināt Venecuēlas pozīcijas Latīņamerikā un uzturēja tuvas attiecības ar rietumvalstīm, lai garantētu politisko un ekonomisko atbalstu pārejai uz demokrātiju.
Vērtējums un mantojums
Rómulo Betankūru vēsturnieki uzskata par vienu no galvenajiem modernās demokrātiskās Venecuēlas veidotājiem: viņa darbība palīdzēja institucionalizēt vēlēšanu sistēmu, atjaunot konstitucionālos pamatus un radīt politiskos mehānismus, kas gadiem ilgi noteica valsts politisko kursu. Tajā pašā laikā viņa politikai ir arī kritiķi — tiek norādīts, ka stingrā pretkomunistiskā līnija, spiediens pret kreiso opozīciju un daļēja izslēgšana no politiskā procesa radīja spriedzi un vēlākas konfliktu izpausmes.
Betankūra dzīve un darbs ir pretrunīgi vērtēti: vieni viņu sauc par "venecuēliešu demokrātijas tēvu", citi uzsver viņa autoritārās pieejas aspektus. Tomēr viņa loma Venecuēlas politiskās pārveides procesā 20. gadsimta vidū ir nenoliedzama — viņš atstāja dziļu iespaidu uz valsts politisko struktūru un institucionālo attīstību.
Meklēt