Čarjapada (8.–12. gs.): Vadžrajānas mistiskie dzejoļi un agrākā bengāļu dzeja

Atklāj Čarjapadas (8.–12. gs.) mistiskos Vadžrajānas dzejoļus — agrākā bengāļu, maithili un asamiešu dzeja, tantriskā dziedāšanas tradīcija un manuskriptu vēsture.

Čaryapada ir 8.-12. gadsimta Vadžrajānas budistu karijagiti kolekcija. Tie ir mistiski dzejoļi no tantriskās tradīcijas Indijas austrumos. Čārijapadas bija paredzētas dziedāšanai.

Šīs antoloģijas manuskripts tika atrasts 20. gadsimta sākumā. Tajā ir agrīni asamiešu, orijiešu, maithili un bengāļu valodu piemēri. Čārijapadas autori piederēja dažādiem Asamas, Bengālijas, Orisas un Bihāras reģioniem. Tibetas budistu kanonā tika saglabāts arī tibetiešu Čarjapadas tulkojums tibetiešu valodā. Tas ir agrākais zināmais maithili dzejas piemērs. Pēc bengāļu valodas pētnieka Haraprasada Šastri (Haraprasad Shastri, 1853-1931) domām, Čārijapada ir arī senākais bengāļu valodā pirms mūsu ēras sarakstīto dzejoļu krājums.

Satura īpašības un tematikas

Čārijapadas dzejoļos dominē mistiskā un iniciācijas valoda, kas pazīstama kā sandhyābhāṣā jeb „pusnakts/pusdienas valoda” — šifrēts, simbolisks izteiksmes veids, ko tantriskie meistari izmantoja, lai slēptu mācības no ārējiem. Teksti bieži lieto ikdienišķas, erotiskas un agrārās metaforas (piem., alus, vīns, sieviete, lauks, meistars), kuras faktiski attiecināmas uz garīgo prakšu un apgaismības stāvokli.

Galvenās tēmas ir:

• apzināšanās ceļš un sahajajanas (dabiskā) prakse;
• guru un māceklis attiecības, iniciācija;
• kritika ārējām rituālajām formām un dogmatismam;
• dinguma, iluzoru parādību un atbrīvošanās tematika;
• dziedāšana kā prakses un atklāsmes veids — daudzi dzejoļi ir liriskas, muzikālas formas.

Valoda un literārais mantojums

Valodiski Čārijapada ir ļoti nozīmīgs avots, jo tajos redzamas pārejas iezīmes no klasiskās indoāriju valodas uz mūsdienu austrumu indoāriju valodām. Teksti satur lokālās leksikas elementus un fonētiskas formas, kas ir pamatā bengāļu, asamiešu, orijiešu un maithili attīstībai. Tie parāda, kā reliģiska un mistiska tradīcija ietekmēja agrīno tautas valodas literārā lietojuma rašanos.

Literatūras vēsturē Čārijapada tiek uzskatīta par vienu no agrākajiem rakstiskajiem pierādījumiem attiecīgajām rūpnām, un daudzi pētnieki to sauc par pamatu vēlākai bengāļu dzejas attīstībai. Tomēr precīzs datējums un etniskais izcelsmes reģions joprojām ir diskusiju objekts akadēmiskajā vidē.

Atklāšana, pētniecība un datēšana

Manuskripta atklāšana 20. gadsimta sākumā izraisīja plašu interesi par austrumu tantrisko literatūru. Pirmie izdevumi un tulkojumi, kurus veica pētnieki, tostarp Haraprasad Shastri, lika pamatu teksta kritiskai izpētei. Mūsdienu pētnieki izmanto filoloģiskas, valodnieciskas un kultūranalītiskas metodes, lai noteiktu dzejoļu autorību, hronoloģiju un ģeogrāfisko izcelsmi.

Laika posms 8.–12. gadsimts tiek vispārīgi pieņemts, taču precīzi robežlaiki var atšķirties atkarībā no konkrēta dzejoļa. Ir arī viedokļi par to, cik liela daļa teksta saglabāta oriģinālvalodā un cik daļu veido muzeju, klosteru vai tulkojumu varianti.

Mūzika, performanču tradīcija un funkcija

Čārijapadas dzejoļi bija paredzēti dziedāšanai kā daļa no tantriskām prakses sitām un rituāliem. To skanējums, ritms un atkārtošana bija līdzekļi, ar kuriem praktikanti varēja nostiprināt mācību un panākt personisku pārvērtību. Teksti kalpoja arī kā mnemotechnisks materiāls — koncentrētas mācības, kas viegli tika nodotas no meistara skolniekam.

Ietekme un tulkojumi

Čārijapada ir ietekmējusi ne tikai reģionālo folkloru un garīgās skolas, bet arī vēsturisko literatūras tradīciju. Dzejoļu valodiskās pazīmes palīdz saprast agrīno bengāļu valodas attīstību un saistības ar citām austrumu indoāriju valodām. Teksti ir tulkoti un izdoti vairākās valodās, un tiem ir interese gan literatūrzinātnēs, gan reliģiju pētniecībā.

Ir svarīgi atzīmēt, ka, lai arī Haraprasad Shastri savā laikā minēja Čārijapadu kā ārkārtīgi seno bengāļu dzejas piemēru, mūsdienu pētniecība parasti datē šo korpusu ar 8.–12. gadsimtu, un daudzi zinātnieki uzsver teksta daudzslāņainību un reģionālo maisījumu, kas tajā atspoguļojas.

Secinājums: Čārijapada ir unikāls kultūrvēsturisks avots — gan reliģiski mistisks dzejas krājums, gan svarīgs materiāls valodas un literatūras pētniecībai. Tā simboliskā un šifrētā valoda liek tekstiem saglabāt noslēpumainību, bet vienlaikus tie sniedz vērtīgu ieskatu agrīnajās garīgajās praksēs un austrumu indoāriju valodu attīstībā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir šarijapada?

J: Kā bija paredzēts izpildīt Charyapada?

J: Kad tika atrasts Čarjadapadas manuskripts?

J: Kādas valodas ir pārstāvētas Čarjadapadā?

J: No kurienes bija Charyapada rakstnieki?

J: Vai Charyapada bija pazīstama ārpus Indijas?

J: Kāda ir Čarjapadas saikne ar Vadžrajana budismu?

Meklēt pēc burta