Bērnu aizgādība un aizbildnība — kas tas ir, veidi un vecāku tiesības

Uzzini visu par bērnu aizgādību un aizbildnību: veidi, fiziskā un tiesiskā aizgādība, vecāku tiesības, kopīga aizgādība un kā tiek pieņemti lēmumi bērna labumam.

Bērnu aizgādība un aizbildnība ir juridiski termini, ko dažkārt lieto, lai aprakstītu vecāku un viņu bērnu tiesiskās attiecības. Tas ietver tādas lietas kā vecāka tiesības pieņemt lēmumus par bērnu un vecāka pienākums rūpēties par bērnu.

Lēmumi par bērna aizgādību ir jāpieņem tādos gadījumos kā laulības šķiršana vai gadījumos, kad bērnu nevar aprūpēt neviens no vecākiem un bērns ir jānodod audžuģimenē vai adopcijai.

Kopumā lēmumi par to, kam būs bērna aizgādība, tiks pieņemti tā, lai tas būtu vislabākais bērnam.

Bērnam var piešķirt valsts aizbildnību. Tas var būt tāpēc, ka, dzīvojot mājās, bērns ir apdraudēts. Piemēram, mājās var būt vardarbība.

Šķiršanās gadījumā tiek pieņemts lēmums par to, vai aizgādība pār bērnu ir mātei vai tēvam. Var būt "kopīga aizgādība", kas nozīmē, ka aizgādība pār bērnu ir abiem vecākiem.

Fiziskā aizgādība nozīmē: kurš ikdienā rūpējas par bērnu. Tas attiecas uz to, kur bērns dzīvos.

Tiesiskā aizgādība nozīmē: tiesības pieņemt lēmumus par bērnu, piemēram, par to, kur viņš vai viņa apmeklē skolu utt.

Ja bērns dzīvo kopā ar vienu no vecākiem, šim vecākam ir "vienīgā fiziskā aizgādība". Viņš vai viņa ir "vecāks, kuram ir aizgādības tiesības". Otrs vecāks ir "vecāks, kuram bērns nav aizgādībā", bet viņam var būt tiesības apmeklēt bērnu.

Likumi par bērna aizgādību dažādās valstīs atšķiras.

Kas ietilpst aizgādībā un aizbildnībā

Aizgādība un aizbildnība aptver gan praktisko rūpju sniegšanu (piem., mājoklis, pārtika, veselības aprūpe), gan lēmumu pieņemšanu par bērna izglītību, medicīnisko aprūpi, reliģisko audzināšanu un citiem būtiskiem jautājumiem. Aizbildnība parasti nozīmē ilgtermiņa tiesības un pienākumus par bērna personu un mantu, ja vecāku nav vai viņi tos zaudējuši.

Fiziskā vs. tiesiskā aizgādība — vienkāršiem vārdiem

• Fiziskā aizgādība — kur bērns dzīvo un kurš par viņu ikdienā rūpējas (apģērbs, ēdiens, dienas režīms).
• Tiesiskā aizgādība — kam ir tiesības pieņemt svarīgus lēmumus par bērnu (piem., izvēlēties skolu, piekrist ārstēšanai, reģistrēt ārpusģimenes aktivitātes).
• Kopīga aizgādība nozīmē, ka tiesiskās tiesības ir abiem vecākiem; fiziskā aizgādība var būt dalīta vai piederēt vienam no vecākiem.

Kā tiek pieņemti lēmumi par aizgādību

Sākotnēji vecāki var vienoties savstarpēji — rakstiskā vienošanās vai šķiršanās nolēmumos iesniegts plāns par bērna aprūpi. Ja vienošanās nav iespējama, iesaistās tiesa. Tiesa izvērtē, kas ir vislabākais bērnam, ņemot vērā dažādus faktorus:

• bērna vecums un vajadzības;
• vecāku spēja nodrošināt drošu vidi un aprūpi;
• bērna attiecības ar katru no vecākiem;
• vecāku veselība (fiziskā un garīgā);
• bērna paša viedoklis, ja viņš ir pietiekami vecs un spējīgs to izteikt;
• citi ģimenes apstākļi (darba grafiks, dzīvesvieta u.tml.).

Apciemošana un saiknes uzturēšana

Pat ja vienam vecākam ir fiziskā aizgādība, otram bieži tiek piešķirtas apciemošanas tiesības (sastādīts apmeklējumu grafiks). Mērķis ir uzturēt bērna saikni ar abiem vecākiem, ja tas nav pret bērna interesēm.

Valsts loma: audžuģimenes, aizbildnība un adopcija

Ja vecāki nespēj parūpēties par bērnu vai viņš ir apdraudēts (piem., vardarbība mājās), bērns var nonākt valsts uzraudzībā. Var tikt piešķirta valsts aizbildnība vai bērns var tikt ievietots audžuģimenē. Ilgtermiņā var tikt izvērtēta arī adopcijas iespēja. Šādi lēmumi tiek pieņemti, domājot par bērna drošību, stabilitāti un attīstību.

Vecāku tiesības un pienākumi

• Vecāki ir tiesīgi un pienākumā rūpēties par bērna veselību, izglītību un ikdienas vajadzībām.
• Vecākiem ir pienākums nodrošināt bērna materiālo labklājību — tas ietver arī bērna uzturlīdzekļus, ja bērns dzīvo pie viena vecāka.
• Ja tiesiskā aizgādība ir kopīga, svarīgi lēmumi tiek pieņemti kopā; ja nav vienošanās, lēmumu pieņemšanu var regulēt tiesa.

Kā mainīt aizgādību

Aizgādības lēmumu var mainīt, ja mainījušies apstākļi (piem., viens no vecākiem ilgstoši pārkāpj pienākumus, mainījusies dzīvesvieta, mainījušās bērna vajadzības). Izmaiņas parasti pieprasa tiesas lēmumu vai vecāku savstarpēju rakstisku vienošanos, kuru apstiprina tiesa.

Praktiski soļi, ja rodas strīds

• Mēģiniet sarunāties un izstrādāt kopīgu aprūpes plānu; var palīdzēt mediācija.
• Ja vienošanās nav iespējama, iesniedziet pieteikumu tiesā par aizgādības noteikšanu vai grozīšanu.
• Sagatavojiet pierādījumus, kas atbalsta jūsu prasību — piemēram, darba grafikus, bērna veselības ierakstus, liecības par sadzīves apstākļiem.

Starptautiskie aspekti

Ja vecāki vai bērns dzīvo dažādās valstīs, piemērojamie noteikumi var atšķirties. Starptautiskos strīdos var tikt iesaistīti starptautiskie līgumi (piem., Hāgas konvencija par bērnu nolaupīšanu), kā arī katras valsts nacionālie likumi.

Padomi vecākiem

• Vienmēr domājiet par bērna labklājību — tas ir galvenais kritērijs tiesās un sociālajās institūcijās.
• Mēģiniet saglabāt mieru un civilizētu komunikāciju ar otru vecāku, ja vien tas iespējams.
• Ja jūtaties apdraudēts vai bērns ir apdraudēts, nekavējoties sazinieties ar attiecīgajām institūcijām.
• Izmantojiet mediāciju vai juridisko konsultāciju, ja nevarat panākt vienošanos paši.

Ja nepieciešams konkrēts juridisks padoms vai palīdzība lietā par aizgādību, ieteicams vērsties pie jurista vai pie attiecīgajām valsts iestādēm, kas strādā ar bērnu un ģimenes lietām. Likumi par bērna aizgādību dažādās valstīs atšķiras, tāpēc svarīgi saņemt informāciju pēc konkrētā valsts tiesību sistēmas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir bērnu aizgādība?

J: Kādās situācijās tiek pieņemti lēmumi par bērna aizgādību?

J: Kā tiek pieņemti lēmumi par to, kam būs bērna aizgādība?

J: Ko nozīmē valsts aizgādība?

J: Kas ir kopīga aizgādība?

J: Kāda ir atšķirība starp fizisko aizgādību un juridisko aizgādību?

J: Kāda ir atšķirība starp vecāku, kuram ir aizgādības tiesības, un vecāku, kuram nav aizgādības tiesību?

Meklēt pēc burta