Audžuģimenes aprūpe — definīcija, aizbildnība un atšķirība no adopcijas
Uzzini, kas ir audžuģimenes aprūpe, kā darbojas aizbildnība un kā tā atšķiras no adopcijas — skaidri, juridiski un praktiski padomi ģimenēm un speciālistiem.
Kas ir audžuģimenes aprūpe?
Audžuģimenes aprūpe nozīmē situāciju, kad bērns dzīvo un tiek aprūpēts ģimenē, kas nav viņa bioloģiskā vai juridiskā ģimene. Bērns var tikt ievietots audžuģimenē, ja viņa vecāki nespēj par viņu rūpēties. Tam var būt dažādi iemesli — vecāku smaga slimība, nespēja kontrolēt ikdienas dzīvi, alkoholisms vai narkomānija, ieslodzījums (ieslodzījums) vai draudi no vardarbības (vardarbība) mājās. Mērķis ir nodrošināt bērnam drošu vidi un stabilitāti, kur viņš var attīstīties un saņemt nepieciešamo aprūpi.
Aizbildnība — juridiska nozīme
Ja bērns tiek nodots aizbildnībā, parasti tiek noformēts juridisks dokuments vai tiesas lēmums. Personu, kas aprūpē bērnu viņa vecāku vietā, parasti sauc par "audžuvecāku" vai aizbildni. Bērns var kļūt par tiesas "aizbildniecības" objektu — tas nozīmē, ka aizbildnim ar tiesas starpniecību tiek piešķirtas pilnvaras pieņemt lēmumus bērna interesēs. Audžuvecāki nereti darbojas kā "in loco parentis" — tātad viņi pieņem daudzus lēmumus "vecāka vietā", kamēr faktiskie vecāki nav spējīgi to darīt.
Audžuvecāku tiesības, pienākumi un atbalsts
Audžuvecāku pienākumi un tiesības var atšķirties atkarībā no valsts un vietējām procedūrām, bet parasti ietver:
- ikdienas aprūpi un audzināšanu;
- izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu organizēšanu bērnam;
- ziņošanu sociālajām dienestam par bērna stāvokli;
- sadarbību ar bioloģiskajiem vecākiem un speciālistiem, ja tas ir bērna interešu labā.
Par audžuģimenes aprūpi bieži maksā valsts — tas var būt gan ikmēneša pabalsts, gan kompensācijas par izdevumiem, kas saistīti ar bērna aprūpi (audžuvecākiem par bērnu aprūpi maksā valsts). Turklāt audžuvecākiem parasti ir jāiziet apmācības, jāizpilda drošības nosacījumi (piem., fona pārbaudes) un jāpiekrīt sociālo dienestu uzraudzībai.
Kā notiek ievietošana audžuģimenē un cik ilgi tas var ilgt?
Ievietošana audžuģimenē parasti notiek, kad sociālie dienesti vai tiesa konstatē, ka bērnam mājās pastāv risks vai ka vecāki nespēj nodrošināt drošu aprūpi. Ievietošana var būt:
- neatliekama (ārkārtas) — ja bērns steidzami jāņem no mājām;
- pagaidu — kamēr risina ģimenes problēmas vai notiek tiesvedība;
- ilgtermiņa — ja atgriešanās pie bioloģiskajiem vecākiem nav iespējama īsā laikā.
Daudzās Rietumvalstīs aizbildnība var ilgt līdz brīdim, kad bērns sasniedz pilngadību (pilngadīgs), tomēr prioritāte parasti ir ģimenes atjaunošana — ja ģimenes apstākļi uzlabojas, bērns var tikt atdots atpakaļ. Tāpat dažkārt no audžuģimenes ceļa var sekot adopcija, ja tas atbilst bērna interesēm un ja bioloģiskās saites tiek nerisinātas vai pārtrauktas.
Atšķirība starp audžuģimeni, aizbildnību un adopciju
Adopcija ir juridiski pastāvīgs akts, kas parasti pārvieto bērna juridiskās tiesības no bioloģiskajiem vecākiem uz adoptētājiem — tas nozīmē, ka adoptētāji kļūst par bērna likumiskajiem vecākiem. Audžuģimenes aprūpe parasti ir laicīga risinājuma forma, kurā vecāku tiesības netiek automātiski pārtrauktas, ja vien tam nav tiesas lēmuma.
Tātad galvenās atšķirības:
- Adopcijā notiek pastāvīgas tiesību maiņas; audžuģimenē parasti notiek pagaidu aprūpe vai aizbildnība bez automātiskas tiesību pārtraukšanas.
- Aizbildnība var tikt piešķirta tiesiski (tiesas lēmums) un tai var būt dažāds juridiskais statuss atkarībā no valsts; audžuģimene bieži atspoguļo sociālo pakalpojumu praksi, kur bērns dzīvo pie citas ģimenes ar valsts vai sociālo dienestu atbalstu.
Vai audžuģimene ir tas pats, kas aizbildnība?
Nē — šie termini nav identiski, lai gan praksē tie reizēm pārklājas. Audžuģimene parasti raksturo dzīves un aprūpes modeli, kur bērns tiek audzināts citas ģimenes vidē. Aizbildnība ir juridisks statuss, ko piešķir tiesa vai administratīvas iestādes, un tas nosaka, kam ir tiesības un pienākumi attiecībā uz bērna likumisko aizstāvību un lēmumu pieņemšanu. Dažās sabiedrībās pastāv arī neformālas prakses, kur bērni tiek audzināti citās ģimenēs pēc sociālo paražu principiem — tas ir vairāk sociāls nekā juridisks jautājums, taču, ja nepieciešams, šādas nianses var tikt konkretizētas ar tiesas lēmumu vai sociālo dienestu rīkojumu.
Uz kādiem principiem balstās lēmumi par bērna aprūpi?
- galvenais princips — bērna labklājība un drošība;
- vēlme saglabāt saiknes ar ģimeni, ja tas nav kaitīgs bērnam;
- pakāpeniska atbalsta sniegšana ģimenei, lai veicinātu drošu atgriešanos mājās;
- pārredzamība un uzraudzība no sociālajiem dienestiem.
Likumi un prakse par audžuģimenes aprūpi un aizbildnību dažādās pasaules valstīs atšķiras — gan procedūras, gan tiesiskais statuss. Ja apsverat audžuģimenes uzņemšanu vai bērna ievietošanu audžuģimenē, ieteicams sazināties ar vietējiem sociālajiem dienestiem vai juridisku konsultāciju, lai saprastu konkrētās valsts/nodarbības prasības un atbalstu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir audžuģimenes aprūpe?
A: Audžuģimenes aprūpe ir tad, ja bērns dzīvo un tiek aprūpēts ģimenē, kas nav viņa paša ģimene, parasti tāpēc, ka viņa paša vecāki nespēj viņu aprūpēt.
J: Kas jums jādara, lai audžuģimene justos gaidīta savā jaunajā mājvietā?
A: Lai nodrošinātu, ka jūsu audžubērns jūtas gaidīts savā jaunajā mājvietā, jums ir jādara vairāk nekā tikai jāatver viņam ieejas durvis. Audžubērna uzņemšana savās mājās ir kā līdzsvarošanas akts.
J: Kāpēc bērnus var ievietot audžuģimenē?
A: Bērnus var ievietot audžuģimenē vairāku iemeslu dēļ. Vecāki var būt ļoti slimi vai nespēj kontrolēt savu dzīvi, iespējams, alkoholisma vai narkomānijas dēļ. Viņi var atrasties cietumā vai bērniem var draudēt vardarbība viņu pašu mājās. Bērnus ievieto audžuģimenēs, lai viņi būtu drošībā un varētu dzīvot normālāku dzīvi kāda cita mājās.
Jautājums: Kas rūpējas par audžuģimenē ievietoto bērnu viņa vecāku vietā?
A: Personu, kas aprūpē audžubērnu viņa vecāku vietā, sauc par "audžuvecāku".
Meklēt