Nesamērojamība zinātnes filozofijā: definīcija, Kūns un Fejerabends
Nesamērojamība zinātnes filozofijā: definīcija, Kūns un Fejerabends — paradigmu nesavienojamība, teoriju salīdzināšana un kritika pret Poppera metodēm.
Nesamērojamība ir centrāls jēdziens zinātnes filozofijā, kas apraksta situāciju, kad divas vai vairākas teorijas nav tieši salīdzināmas pēc kopīga kritērija, lai viennozīmīgi noteiktu, kura ir “pareizāka”. Ja nav iespējams atrast kopīgu mērījumu, terminu vai novērojumu pamatu, uz kura balstīt rangu noteikšanu, tad teorijas tiek uzskatītas par nesamērojamām (angļu val. incommensurable). Šis jēdziens vērš uzmanību uz to, ka pasauli var interpretēt dažādos veidos un ka zinātniski spriedumi var būt atkarīgi no izvēlētā teorētiskā ietvara.
Definīcija un veidi
Nesamērojamība var izpausties vairākos līmeņos:
- Semantiskā nesamērojamība — teoriju termini nav tieši pārtulkojami viens otra valodā vai konceptuālajā shēmā; tas padara grūti saprast, ko precīzi tās apgalvo, salīdzinot tās vārds pa vārdam.
- Novērojumu (empīriskā) nesamērojamība — dažādām teorijām atbilstošie novērojumi un eksperimenti tiek interpretēti atšķirīgi vai pat kā nesalīdzināmi datu kopumi, jo novērojumi ir teorētiski nosacīti.
- Metodoloģiskā nesamērojamība — atšķiras pierādījumu un pieņemšanas kritēriji (piem., kas skaitās pietiekams pierādījums vienā paradigmas ietvarā, citā var tikt noraidīts).
Kūns un paradigmu maiņa
Tomass Kūns bija viens no galvenajiem šo ideju popularizētājiem. Viņš apgalvoja, ka zinātnes attīstība nav vienmēr lineāra kumulatīva progresa veidā, bet notiek caur paradigmu maiņām — pamata teorētisku un metodoloģisku shēmu nomaiņu. Kā viņš rakstīja: kad paradigmas mainās, pasaule mainās kopā ar tām. Tas nozīmē, ka daudziem zinātniskiem jēdzieniem, novērojumiem un jautājumiem ir atšķirīga nozīme atkarībā no paradigmas, tādēļ tie nav viegli salīdzināmi ar citu paradigmu ekvivalentiem.
Kūns uzsvēra, ka paradigmu maiņa nereti ietver fundamentālas atšķirības—piemēram, citādu problēmu formulējumu, kritēriju, kas tiek uzskatīti par cienījamiem risinājumiem, un pat citādas eksperimentu prakses. Tādēļ izvēle starp paradigām var būt daļēji vērtību, vēstures un sociālu faktoru noteikta, ne tikai striktāk racionāla aprēķina rezultāts.
Feyerabends un pluralisms
Pauls Fejerabends bija vēl viens nozīmīgs domātājs, kurš pētīja nesamērojamību un kritizēja stingrus metodoloģiskus principus. Viņš uzstāja uz lielāku metodoloģisku brīvību un pluralismu (bieži simplificēti saukts par “anything goes” pieeju). Fejerabends norādīja, ka ir svarīgi atzīt iespēju, ka var pastāvēt izteikumi vai pieejas, kas nav “zinātniskas” tradicionālā nozīmē, bet tomēr nav nepareizas vai bezjēdzīgas.
Viņa kritika bija vērsta arī pret idejām par viennozīmīgu demarkāciju starp zinātnisko un nezinātnisko, un pret pārliecību, ka eksperimentālā falsifikācija (vai citi vienkārši kritēriji) spēj pilnībā noteikt teoriju pareizību.
Attieksme pret Poperu un falsifikāciju
Idejas par nesamērojamību bieži bija vērstas pret Karlu Poperu un viņa uzsvaru uz falsifikāciju kā zinātnes demarkācijas principu. Poperam teorijas tiek vērtētas pēc to spēja pretoties mēģinājumiem tās atspēkot: ja teorija ir falsificējama, tā ir zinātniska. Kūna un Fejerabenda kritika apgalvo, ka, ja teorijas runā dažādās “valodās” vai interpretē datus atšķirīgi, tad falsifikācijas procesu nebūs iespējams vienkārši piemērot vai interpretēt viennozīmīgi.
Piemēri
- Ptolemaja un Kopernika saules sistēmas modeļi — dažādas koncepcijas par “centru” un planētu kustības aprakstu, kuras pirmajā brīdī šķiet grūti tieši salīdzināmas, līdz tiek noteikti kopīgi kritēriji (vienkāršība, prognožu precizitāte utt.).
- Flogistona teorija vs. oksidācijas skaidrojums (18. gs. — Lavoazjē) — cita terminoloģija un interpretācijas par “degvielas” īpašībām un sadegšanas fenomenu.
- Ņūtona un Einšteina mehānikas — atšķirīgas telpas un laika koncepcijas, kas prasa jaunu mērogu un matemātisku aparātu, lai salīdzinātu prognozes īpašos apstākļos (piem., zemā ātruma un vāja gravitācija ņem vērā, kad teorijas dod līdzīgas prognozes).
Pretargumenti un mūsdienu skatījums
Daudzi mūsdienu filozofi uzskata, ka nesamērojamība var būt pārmērīgi radikāla ja tā tiek interpretēta kā pilnīga komunikācijas un salīdzināmības neiespējamība. Tiek piedāvāti kompromisi:
- dažādu teoriju salīdzināšana caur kopīgiem eksperimentiem vai novērojumiem, kas kalpo kā starpposms;
- terminu precizēšana un “pārtulkošana” starp teorijām, kas samazina semantiskās atšķirības;
- attīstība matemātiskās un modeļu valodas, kas ļauj sasaistīt teorijas (piem., aproksimācijas, ierobežojumu apstākļi) — tas parāda, ka daļa teoriju var būt komplementāras vai ierobežotā jomā savietojamas.
Tādējādi mūsdienu diskusijā bieži runā par to, ka nesamērojamība ir reāls fenomens, bet tai ir dažādi pakāpju un formu līmeņi; tai nav jānovērš pilnīgs racionālisma noliegums, bet tā norāda uz sarežģītību teoriju izvēlē un zinātniskās komunikācijas problemātiku.
Sekas praksē
Nesamērojamības atzīšana veicina uzmanīgāku pieeju teoriju salīdzināšanai: pētnieki un filozofi meklē skaidrus kritērijus, modeļus vai empīriskos testus, kas ļautu samazināt interpretatīvo plaisu. Tāpat tas uzsver sociālo, vēsturisko un teorētisko kontekstu nozīmi zinātnes attīstībā.
Kopsavilkumā: nesamērojamība norāda uz to, ka dažādas zinātniskās sistēmas var lietot atšķirīgus terminus, novērošanas standartu un vērtību kopumus, kas apgrūtina tiešu salīdzināšanu. Kūns un Fejerabends izcēla šo problēmu, izaicinot vienkāršas idejas par racionālu teoriju izvēli un falsifikāciju, bet mūsdienu filozofija parasti cenšas atrast vidusceļus, kuros salīdzināmība ir iespējama ar papildu pieņēmumiem un instrumentu attīstību.
Populārajā kultūrā
Nesamērojamības jēdziens ir dramatizēts 2006. gada filmā "Idiokrātija", kad ASV armijas zinātnieks Džo Bauerss (Joe Bauers) valdības sēdē mēģina izskaidrot savu teoriju par to, ka valsts ražu būtu labāk apūdeņot ar ūdeni, nevis ar sporta dzērienu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir komensurabilitāte zinātnes filozofijā?
A: Komensualitāte ir jēdziens zinātnes filozofijā, kas attiecas uz spēju salīdzināt zinātniskās teorijas, lai noteiktu, kura no tām ir precīzāka.
J: Kad zinātniskās teorijas tiek uzskatītas par nesamērojamām?
A: Zinātniskās teorijas uzskata par nesamērojamām, ja nav iespējams tās salīdzināt, lai noteiktu, kura no tām ir precīzāka.
J: Kāda ir komensurabilitātes pamatideja?
A: Komensuājamības pamatideja ir tāda, ka pastāv vairāki veidi, kā aplūkot pasauli, un nav vienas taisnīgas metodes, lai noteiktu, kurš no tiem ir pareizais.
J: Vai zinātniskās tradīcijas vai paradigmas var būt nesavienojamas?
A: Daži uzskata, ka zinātniskās tradīcijas vai paradigmas var būt nesavienojamas, proti, nav iespējams noteikt, kura no tām ir pareizā.
J: Kurš aizstāvēja ideju par nesamērojamību zinātniskajās tēmās?
A: Tomass Kūns bija filozofs, kurš aizstāvēja ideju par nesamērojamību zinātniskajos jautājumos.
J: Ko Pauls Feijerabends teica par nesamērojamību?
A.: Pauls Feijerabends bija vēl viens filozofs, kurš teica, ka zinātniskajos jautājumos ir iespējama nesavienojamība un ka ir svarīgi to atcerēties, jo tas nozīmē, ka ir iespējams teikt lietas, kas nav zinātniskas, bet ne vienmēr ir nepareizas.
J: Kāda ir saikne starp nesamērīgumu un falsifikāciju?
A: Saikne starp nesalīdzināmību un falsifikāciju ir tāda, ka divas teorijas var nebūt salīdzināmas, ja nav iespējams tās salīdzināt un noteikt, kura no tām ir pareiza, kas apstrīd falsifikācijas ideju.
Meklēt