Falsificējamība: zinātnes kritērijs (Popers) — definīcija un piemēri
Kas ir falsificējamība?
Falsificējamība ir zinātnes filozofijas jēdziens, kas nosaka, ka teoriju var uzskatīt par zinātnisku tikai tad, ja pastāv iespēja to izmērāmi vai loģiski atspēkot — t.i., atrast novērojumu vai argumentu, kas to izslēdz. Atšķirībā no verifikācijas (apgalvojuma apstiprināšanas), universāla apgalvojuma atspēkošanai pietiek ar vienu pretpiemēru: ja tiek atrasts novērojums, kas ir pretrunā ar teorijas vispārinājumu, tad teorija (vai vismaz tās vispārinājums) ir falsificēta.
Piemērs — gulbju paraugs
Vienkāršs ilustratīvs piemērs ir apgalvojums "Visi gulbji ir balti." Eiropā ilgu laiku dominēja iespaids, ka gulbji ir lieli balti putni, jo Eiropā sastopamās sugas ir galvenokārt baltas. Šāds apgalvojums tika pilnībā satricināts, kad 1697. gadā holandiešu pētnieks Vilems de Vlamings (Willem de Vlamingh) savā ekspedīcijā uz gulbju upes krastiem Austrālijā atrada melnas putnu formas, kas izrādījās gulbji. Šis viens novērojums pietika, lai falsificētu vispārīgo apgalvojumu.
Kā darbojas falsifikācija?
Falsifikācija ir procedūra, ar kuru tiek parādīts, ka teorija ir neatbilstoša realitātei. Teoriju var raksturot kā loģiski konsistentu apgalvojumu kopu. Ja iznāk kāds loģiski pamatots apgalvojums (novērojums vai teorētisks secinājums), kas ir pretrunā ar kādu no šīs kopas apgalvojumiem, tad pieņemts, ka teorija ir nepareiza vai vismaz jāprecizē tās pamatpieņēmumi. To var paveikt ar empīriskiem novērojumiem (kā gulbju piemērs), ar matemātiskās loģikas analīzi vai izmantojot indukciju un dedukciju zinātniskā kontekstā.
Poppera demarkācijas princips
Karls Popers uzskatīja, ka falsificējamība ir galvenais robežšķirtājs starp zinātni un nepārbaudāmiem — metafiziskiem vai pseidozinātniskiem — apgalvojumiem. Pēc Poppera domām, ja teorija izvirza paredzējamas un pārbaudāmas prognozes, kuras var (teorētiski) tikt pierādītas nepatiesas, tad tās attīstība un kritiska pārbaude ir zinātniska darbība. Ja nekādas novērojamas sekas nav iespējams paredzēt, tad teorija neatbilst zinātnes kriterijam.
Grūtības un ierobežojumi
Falsificējamība ir spēcīgs metodisks instruments, taču tai ir vairāki ierobežojumi un sarežģījumi:
- Eksperimenti un novērojumi nekad nav pilnīgi "tīri": jebkura pārbaude ietver papildu pieņēmumus par mērierīcēm, sākotnējiem apstākļiem un citiem papildus faktoriem. Tādēļ neveiksme prognozēt var rasties ne tikai no pamatteorijas, bet arī no šīm palīghipotēzēm.
- Dažreiz teorijas tiek saglabātas, modificējot palīghipotēzes, nevis atmetot pamatteoriju — tas nozīmē, ka novērojuma neatbilstība nepavisam nav viennozīmīga falsifikācija praksē.
- Ir īpaši loģiski un matemātiski gadījumi, kur apgalvojumi nav falsificējami vai nav pierādāmi sistēmas iekšienē.
- Kurts Gēdels parādīja, ka dažus apgalvojumus loģikas sistēmas iekšienē nevar pierādīt šīs sistēmas ietvaros.
- Ar to ir cieši saistīts fakts, ka daži apgalvojumi ir neizšķirami (Šis apgalvojums ir nepatiess, skat. paradoksu). Neizšķiramus apgalvojumus nevar falsificēt
Pirmā no šīm problēmām saistīta ar matemātisku nepilnību un loģisko ierobežojumu — Kurts Gēdels parādīja, ka formālās sistēmās pastāv patiesi, bet nepierādāmi apgalvojumi. Otra — paradoksu un neizšķiramības — piemērs ir slavenais "melis" tipa apgalvojums, kuru nav iespējams ne pierādīt, ne atspēkot tajā pašā ietvarā.
Duhema un holisms
Ne visi filozofi un zinātnieki piekrita Poppera viennozīmīgajam demarkācijas priekšstatam. Pjērs Duhems norādīja, ka eksperimenta rezultāts nekad nepārbauda tikai vienu izolētu hipotēzi — eksperiments vienlaikus pārbauda veselumu hipotēžu, teorētisku pieņēmumu un instrumentu izmantošanas noteikumus. Šo domu bieži sauc par holismu; saskaņā ar to nav iespējami viennozīmīgi "izšķiroši" eksperimenti, kas atspēkotu tikai vienu konkrētu teoriju, jo var mainīt arī kādu no palīgpieņēmumiem.
Tāpēc dažkārt, sastopoties ar novērojuma neatbilstību, pētnieki izvēlas koriģēt palīghipotēzes (piem., kalibrāciju, ārējos apstākļus) nevis pamattēzi, un tas praktiski apgrūtina tūlītēju falsifikāciju.
Fejerabends un epistemoloģiskā anarhija
Paulam Fejerabendam bija vēl radikālāks viedoklis: viņš argumentēja pret vienotas "zinātnes metodes" ideju. Grāmatā "Pret metodi" viņš apgalvoja, ka vēsturē zinātnes attīstībā ir bijuši dažādi paņēmieni, un bieži teorijas ir progresējušas, pārkāpjot stingras metodiskas normas. Viņa moto var tikt kopsummēts kā "viss, kas darbojas, — darbojas", un tas izaicina ideju, ka falsificējamība viennozīmīgi nosaka zinātniskumu.
Mūsdienu skatījums un prakse
Mūsdienu zinātniskajā praksē falsificējamība joprojām tiek plaši uzskatīta par svarīgu kritēriju: labi formulēta teorija izvirza skaidras, potenciāli apstrīdamas prognozes. Tomēr filozofi un zinātnieki pievērš uzmanību arī citām īpašībām — piemēram, teorijas augstākai prognozēšanas spējai, fiziskajai konkrētībai, empīriskajai produktivitātei un jau esošo datu skaidrojumam.
Noslēgums
Falsificējamība ir centrāla ideja zinātnes filozofijā, kas palīdz atšķirt teorijas ar pārbaudāmu saturu no tām, kuras nevar empīriski vērtēt. Tomēr praksē tās pielietojumam jāņem vērā loģiskie ierobežojumi (piem., Gēdelis), holisms un palīghipotēžu loma, kā arī vēsturiskā pieredze, kas rāda — zinātnes attīstība reizēm prasa elastīgumu metodēs. Līdz ar to falsificējamība ir vērtīgs rādītājs un vadlīnija, taču ne vienīgais un ne absolūtais spriedējs par to, kas ir zinātne.
Eiropā sastopamais gulbis
"Visi gulbji ir balti" var pierādīt kā nepatiesu apgalvojumu. Tas ir falsificējams apgalvojums, jo pierādījumi par melnajiem gulbjiem pierāda, ka tas ir nepatiess, un šādus pierādījumus var sniegt.
Saistītās lapas
- Hipotēze
- Zinātnes filozofija
- Kraukļu paradokss
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir falsificējamība?
A: Falsificējamība ir jēdziens no zinātnes filozofijas, kas attiecas uz to, vai var pierādīt, ka konkrēta teorija ir nepareiza.
J: Kā var pierādīt falsificējamību?
A: Falsificējamību var pierādīt, atrodot piemēru, kurā teorijai būtu jāpiemēro, bet tā nav pareiza.
J: Vai jūs varat minēt falsificējamības piemēru?
A: Falsificējamības piemērs ir tas, ka holandiešu pētnieks Vilems de Vlamings ekspedīcijas laikā atrada melnus putnus, kas izskatījās pēc gulbjiem, un tas atspēkoja teoriju, ka visi gulbji ir balti.
J: Kāds bija vēl viens svarīgs falsificējamības piemērs?
A: Vēl viens svarīgs falsificējamības piemērs bija ideja, ka Zeme riņķo ap Sauli, kas bija solis ceļā uz izpratni par Saules sistēmas darbību.
J: Kāpēc Vilema de Vlaminga atklājums atspēkoja teoriju, ka visi gulbji ir balti?
A: Villema de Vlaminga atklājums atspēkoja šo teoriju, jo ekspedīcijas laikā uz gulbju upi Austrālijā viņš atrada melnus putnus, kas izskatījās pēc gulbjiem, tādējādi pierādot, ka ne visi gulbji ir balti.
