Indukcija (izziņas metode)
Indukcija ir viens no galvenajiem loģiskās domāšanas veidiem. Otra ir dedukcija. Indukcijā mēs atrodam vispārīgu noteikumu, izmantojot lielu skaitu konkrētu gadījumu. Piemēram, vērojot ūdeni daudzās dažādās situācijās, mēs varam secināt, ka ūdens vienmēr tek lejup pa kalnu.
Indukcija nav zinātnes metode, taču tā var būt zinātnes sākumpunkts. Ikviens var redzēt, ka saule, mēness un zvaigznes pārvietojas pa debesīm. Agrīnās civilizācijas uzskatīja, ka tas nozīmē, ka tās riņķo ap Zemi, jo tā tās vienmēr šķiet. Tagad mēs zinām, ka tas ir pilnīgi nepareizi, bet patiesā izskaidrojuma atklāšana bija sākums modernajai zinātnei (skatīt Koperniku, Galileo un heliocentrismu). Viņi izstrādāja alternatīvu teoriju jeb hipotēzi, kas galu galā izrādījās daudz labāks visu novērojumu skaidrojums. Tā ir īsta zinātne, bet debess novērojumi, kurus sāka babilonieši, parādīja likumsakarības, kas bija jāpaskaidro. Zinātnes uzdevums bija pierādīt, ka acīmredzamais skaidrojums nav pareizais.
Vēl viens piemērs ir Darvina darbs, kurš pusi savas dzīves pavadīja, vācot interesantus faktus par dzīvniekiem un augiem. Ja viņš būtu apstājies, iespējams, šodien viņa vārds nebūtu pazīstams. Taču viņš ierosināja veidu, kā visus šos faktus varētu izskaidrot. Tā bija hipotēze, kuru varēja pārbaudīt un arī pārbaudīja visos iespējamos veidos. Tagad ir labi zināms, ka evolūcijas teorija dabiskās atlases ceļā vislabāk izskaidro to, kā dzīvā pasaule ir izveidojusies tāda, kādu mēs to redzam. Arī šajā gadījumā īstās zinātnes pamatā bija faktu kopums, kam bija nepieciešams izskaidrojums. Zinātnes filozofija ir saistīta ar hipotēžu pārbaudi, nevis faktu vākšanu, lai gan fakti ir visas zinātnes pamatā.
Indukcija, faktu apkopošana, pati par sevi nav zinātne. Filozofs Hjūms teica, ka tas nozīmē, ka "gadījumi, par kuriem mums nav pieredzes, līdzinās tiem, par kuriem mums ir pieredze". Vēlāk Džons Stjuarts Mills uzdeva jautājumu: "Kāpēc dažos gadījumos pietiek ar vienu piemēru, lai iegūtu pilnīgu indukciju, bet citos [daudzi piemēri] ir tik maz, lai noteiktu vispārēju apgalvojumu?". Filozofi parasti uzskata, ka patiesais jautājums ir šāds: kas atšķir labu indukciju no sliktas? To var pateikt šādi: "Ja visi zināmie As ir B, tad, iespējams, ka visi zināmie As ir B".
Kritika
Induktīvā argumentācija pieļauj kļūdainu secinājumu pat tad, ja visas premisas ir patiesas. To ilustrē šāds piemērs:
1. Cilvēki eksistē.
2. Pastāv arī putni.
3. Tāpēc putni ir cilvēki.
Šis piemērs parāda, ka, lai gan visas premisas ir pareizas, secinājums var būt nepareizs.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir indukcija?
A: Indukcija ir viens no galvenajiem loģiskās domāšanas veidiem, kad, izmantojot lielu skaitu konkrētu gadījumu, tiek atrasts vispārējs noteikums.
J: Kādi ir divi piemēri, kā indukcija ir izmantota zinātnē?
A: Divi piemēri, kā indukcija ir izmantota zinātnē, ir: agrīnās civilizācijas novērojumi par to, ka saule, mēness un zvaigznes pārvietojas pa debesīm, kā rezultātā kā alternatīva teorija vai hipotēze tika ierosināts heliocentrisms; un Darvina darbs, apkopojot faktus par dzīvniekiem un augiem, kas galu galā noveda pie viņa evolūcijas teorijas dabiskās atlases ceļā.
J: Ko Hīms teica par indukciju?
A: Hjūms teica, ka indukcija nozīmē, ka "gadījumi, par kuriem mums nav pieredzes, līdzinās tiem, par kuriem mums ir bijusi pieredze".
J: Kas bija Džons Stjuarts Mills un ko viņš jautāja par indukciju?
A: Džons Stjuarts Mills bija filozofs, kurš uzdeva jautājumu: "Kāpēc dažos gadījumos pietiek ar vienu piemēru, lai iegūtu pilnīgu indukciju, bet citos [daudz piemēru] ir tik maz, lai noteiktu universālu apgalvojumu?".
J: Kā mēs varam atšķirt labu indukciju no sliktas?
A: Mēs varam atšķirt labas no sliktām indukcijām, uzdodot jautājumu: "Ja visi zināmie As ir B, tad, iespējams, visi As ir B".
