Kiborgs — definīcija, vēsture, tehnoloģiskie pielietojumi un nākotne

Kiborgs (saīsinājums no "kibernētiskais organisms") ir būtne, kurai integrētas gan organiskas, gan rūpnieciski ražotas daļas. Parasti ar šo terminu apzīmē organismu, kura spējas ir atjaunotas vai uzlabotas, pateicoties mākslīgām iekārtām, sensoriem vai sistēmām, kas bieži darbojas, balstoties uz atgriezenisko saiti. Termins "kiborgs" nav tas pats, kas "bionisks"; tas uzsver organiskās un tehniskās daļas sadarbību, nevis tikai tehnoloģisku kopiju bioloģiskai funkcijai.

Definīcija un robežas

Kiborgs var būt cilvēks, cits dzīvnieks vai pat modificēts mikroorganisms — jebkura dzīva sistēma, kurā mākslīgā tehnoloģija kļuvusi par tās funkcionālās identitātes neatņemamu daļu. Dažkārt šis jēdziens aptver arī biohibrīdas sistēmas (bioloģijas un elektronikas sajaukumu) vai implantētus ierīču tīklus, kas tieši mijiedarbojas ar nervu vai asinsrites sistēmu.

Vēsture

Termins tika ieviests 1960. gadā (to 1960. gadā izmantoja Manfreds Klainess un Nathan Kline). Sākotnēji jēdziens tika izmantots, lai aprakstītu cilvēkus, kuru ķermeni tehnoloģija padara piemērotāku ekstrēmiem apstākļiem, piemēram, kosmosam. 1965. gadā D. S. Halacy grāmatā "Kiborgs: virscilvēka evolūcija" (angļu oriģinālā "Cyborg: Evolution of the Superman") runāja par jaunu robežu — tiltu starp iekšējo un ārējo telpu, starp prātu un matēriju, kas iezīmēja kiborga idejas filozofisko pamatni.

Tehnoloģiskie pielietojumi

Kiborgu tehnoloģijas šodien galvenokārt parādās šādās jomās:

• Medicīna un rehabilitācija: sirds ritma stimulatori (pacemakeri), zīdītājiem paredzētie dzirdes implantāti (kohelearnie implanti), mākslīgas ekstremitātes ar nervu vadību, acu implantāti (retinālie protezēšanas risinājumi), kā arī dziļās smadzeņu stimulācijas ierīces Parkinsona slimības un citu neiroloģisku traucējumu ārstēšanai.
• Neirālas mijiedarbības tehnoloģijas: smadzeņu — datora interfeisi (BCI), kas ļauj cilvēkiem kontrolēt datorus, protezētas rokas vai kursēt runas atjaunošanai. Šo jomu attīsta gan akadēmiskās institūcijas, gan komerciālas kompānijas.
• Eksoskeleti un palīgtehnika: ārēji nēsājamas struktūras, kas pastiprina spēku vai atjauno kustību spējas gājējiem, cilvēkiem ar paralīzi vai darba vidē, lai samazinātu traumu risku.
• Militārais pielietojums: uzlabotas bruņojuma un palīgtehnoloģijas, kas palielina izturību, uztvērspēju vai komunikāciju iespējas. Šī joma rada būtiskas ētikas un drošības diskusijas.
• Kosmosa izpēte: instrumenti un implanti, kas var palīdzēt cilvēkiem pielāgoties ilgstošai kosmosa apstākļu ekspozīcijai, uzlabot uztveri vai automatizēt procesus starp cilvēku un laukuierīcēm.
• Sintētiskā bioloģija un modificēti mikroorganismi: mikrobu ģenētiska modifikācija, lai pievienotu „sensora” funkcijas, samontētu elektroniskas un bioloģiskas komponentes vai radītu organismu, kas spēj veikt pielāgotus uzdevumus ārējā kontrolē — šīs teritorijas robeža ar "kiborgu" jēdzienu arvien biežāk tiek apspriesta.

Praktiski piemēri

• Kohleārā implanta lietošana dzirdes atjaunošanai.
• Pace-maker un implantējamie kardioverteri, kas regulē sirdsdarbību.
• Mākslīgās ekstremitātes ar elektrisku vadību, kas saņem signālus no nerviem vai muskuļiem.
• Dziļās smadzeņu stimulācijas ierīces Parkinsona slimības simptomu mazināšanai.
• Smadzeņu — datora interfeisi, kas ļauj cilvēkiem bez runas izteikt komandas vai kontrolēt kursoru ar domu signāliem.

Ētika, drošība un juridiskie jautājumi

Kiborgu tehnoloģiju izplatība rada vairākas būtiskas problēmas:

• Identitāte un autonomija: kas nosaka "pašsajūtu", ja cilvēka kognitīvās funkcijas tiek atbalstītas vai paplašinātas ar tehnoloģiju?
• Privātums un datu drošība: implantētās ierīces bieži apkopo sensitīvus datus — kā tie tiek aizsargāti un kam pieder šī informācija?
• Pieejamība un nevienlīdzība: ja tehnoloģiskie uzlabojumi kļūst par priekšrocību, pastāv risks palielināt sociālo nevienlīdzību.
• Drošība pret kiberuzbrukumiem: tīkloti implanti un ierīces var būt ievainojami — nozīmīga ir gan tehniskā aizsardzība, gan regulējums.
• Regulācija un likumdošana: nepieciešami standarti un tiesiskais ietvars gan medicīniskām, gan ne-medicīniskām ierīcēm, tostarp jautājumos par atbildību un ētiskajām robežām uzlabošanas jomā.

Nākotnes perspektīvas

Tehnoloģiju attīstība norāda uz vairākiem virzieniem:

• sobriem un drošiem neirālo interfeisu risinājumiem, kas var palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti atgūt funkcijas;
• bioelektronikai un biohibrīdiem, kur bioloģiskās šūnas tieši mijiedarbojas ar elektroniku, radot jaunus diagnostikas un ārstēšanas paņēmienus;
• īpaši ilgtspējīgām implantētajām ierīcēm ar enerģijas autakrānu, kas samazina nepieciešamību pēc operācijām bateriju nomaiņai;
• plašākai sabiedrības diskusijai par uzlabošanas robežām, tiesībām un ētiku, lai tehnoloģijas attīstītos sabiedrības labā.

Kopumā kiborgs kā jēdziens aptver gan terapeitiskus risinājumus, gan spekulatīvas idejas par cilvēka un tehnoloģijas saplūšanu. Tā kā robežas starp bioloģiju un inženieriju kļūst arvien plānākas, sabiedrībai, zinātniekiem un likumdevējiem būs jāstrādā kopā, lai nodrošinātu drošu, ētisku un taisnīgu šo tehnoloģiju ieviešanu.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir kiborgs?

J: Kad radās termins "kiborgs"?

J: Kā D. S. Halači definēja kiborgu?

J: Kāda ir atšķirība starp kiborgu un bionisku?

Vai kiborgi var būt tikai zīdītāji?

J: Vai kiborgu tehnoloģiju var piemērot mikroorganismiem?

J: Kāda ir kiborgu tehnoloģijas potenciālā nākotne?

Meklēt pēc burta