Dekonstrukcija
Dekonstrukcija ir veids, kā saprast, kā kaut kas tika radīts, parasti tādas lietas kā māksla, grāmatas, dzejoļi un citi rakstītie darbi. Dekonstrukcija ir kaut kā sadalīšana mazākās daļās. Dekonstrukcija aplūko mazākās daļas, kas tika izmantotas, lai radītu objektu. Šīs mazākās daļas parasti ir idejas.
Dažkārt dekonstrukcija pievēršas tam, kā autors var netieši norādīt uz lietām, ko viņš nemaz tā nedomā. Tā saka, ka, tā kā vārdi nav precīzi, mēs nekad nevaram zināt, ko autors ir domājis.
Dažkārt dekonstrukcija pievēršas lietām, ko autors nav pateicis, jo ir izdarījis pieņēmumus.
Viena no lietām, kam tā pievērš uzmanību, ir pretstatu darbība. (Tā tos dēvē par "binārajām opozīcijām".) Tajā teikts, ka divi pretstati, piemēram, "labs" un "slikts", patiesībā nav dažādas lietas. "Labs" ir jēgpilns tikai tad, ja kāds to salīdzina ar "sliktu", un "slikts" ir jēgpilns tikai tad, ja kāds to salīdzina ar "labu". Tāpēc pat tad, kad kāds runā par "labu", viņš joprojām runā par "sliktu". Bet tā ir tikai viena no lietām.
Šādu lietu dēļ dekonstrukcija apgalvo, ka grāmatas un dzejoļi nekad nenozīmē tikai to, ko mēs sākumā domājam, ka tie nozīmē. Vienmēr ir arī citas nozīmes, un grāmata vai dzejolis darbojas tāpēc, ka visas šīs nozīmes darbojas kopā. Jo tuvāk mēs aplūkojam rakstīto, jo vairāk uzzinām par to, kā tas darbojas, un par to, kā nozīme darbojas visās lietās. Ja mēs visu dekonstruētu, mēs, iespējams, nekad nespētu runāt vai rakstīt vispār. Taču tas nenozīmē, ka dekonstrukcija ir bezjēdzīga. Ja mēs dekonstruējam dažas lietas, mēs varam uzzināt vairāk par tām un par to, kā darbojas runāšana un rakstīšana.
Slidenas vārdi
Vārdi sastāv no "apzīmētājiem" jeb skaņām/rakstiem un "apzīmētajiem" jeb nozīmēm un jēdzieniem, par kuriem tie runā. Tomēr vārda nozīme ir dabiski daudznozīmīga; vārds pats par sevi un nozīme nav dabiski saistīti. Vārds "grupa" var attiekties uz elastīgu ansambli, popmūzikas grupu, pūtēju orķestri vai cilvēku pulku, un katram no tiem ir atsevišķas konotācijas un mentāli tēli. Tas nozīmē, ka lasītājs ir tas, kurš izvēlas vārdu nozīmes. Līdzīgā veidā lasīšana ir kā mēģinājums turēt rokās slapju zivi, jo katram vārdam ir dažādas nozīmes. Žaks Derida to dēvē par "slīdēšanu gar apzīmētāju ķēdi".
Nozīmju ķēde ir gara savstarpēji saistītu vārdu virkne, piemēram, ķēde var izskatīties šādi: "grupa, misiņš, varš, policija". Šai ķēdei patiesībā nav gala, jo katrs vārds ir saistīts ar daudziem citiem, un, jo slīpāks vārds, jo vairāk vārdu ar to saistās.
Svarīgi cilvēki
Dekonstrukcionisti apšauba valodu un nozīmi. Par dekonstruktīvistiem parasti dēvē dažus cilvēkus, kuri bija ļoti tuvi Deridam. To vidū ir Helēna Siksu (Helene Cixous) un Žans Luks Nansī (Jean-Luc Nancy). Ja kāds patiešām visu dekonstruētu, viņš vai viņa nevarētu runāt vai domāt! Tā vietā ir cilvēki, kas dekonstruē lietas (grāmatas, dzejoļus, rakstus, vārdus - īsi sakot, tekstus). Žaks Derida sāka dekonstruēt lietas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču viņš nebija pirmais. Martins Heidegers par dekonstrukciju bija runājis 1927. gadā darbā "Būtne un laiks", taču viņš lietoja vārdu "destrukcija". Heidegers pat varētu teikt, ka viņš šo ideju pārņēma no sengrieķu filozofiem, piemēram, Platona un Aristoteļa. Citi nozīmīgi cilvēki, kas par to runāja, ir Pols de Man un Džūdita Butlere.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir dekonstrukcija?
A: Dekonstrukcija ir veids, kā saprast, kā kaut kas tika radīts, parasti tādas lietas kā māksla, grāmatas, dzejoļi un citi raksti.
J: Ko aplūko dekonstrukcija?
A: Dekonstrukcija aplūko mazākās daļas, kas tika izmantotas, lai radītu objektu, un šīs mazākās daļas parasti ir idejas.
J: Ko dekonstrukcija dažkārt aplūko attiecībā uz rakstniecību?
A: Dažreiz dekonstrukcija aplūko, kā autors var netieši norādīt uz lietām, ko viņš nemaz tā nedomā. Tā saka, ka, tā kā vārdi nav precīzi, mēs nekad nevaram zināt, ko autors ir domājis.
J: Kam dekonstrukcija pievērš uzmanību attiecībā uz pretstatiem?
A: Viena no lietām, kam tā pievērš uzmanību, ir pretstatu darbība. (Tā tos sauc par "binārajām opozīcijām".) Tā saka, ka divi pretstati, piemēram, "labs" un "slikts", patiesībā nav atšķirīgas lietas.
J: Ko dekonstrukcija apgalvo par grāmatu un dzejoļu nozīmi?
A: Dekonstrukcija apgalvo, ka grāmatas un dzejoļi nekad nenozīmē tikai to, ko mēs sākumā domājam, ka tie nozīmē. Vienmēr ir arī citas nozīmes, un grāmata vai dzejolis darbojas tāpēc, ka visas šīs nozīmes darbojas kopā.
J: Vai dekonstrukcija apgalvo, ka mēs varam precīzi zināt, ko autors domājis?
A: Nē, dekonstrukcija apgalvo, ka mēs nekad nevaram precīzi zināt, ko autors domājis, jo vārdi nav precīzi.
J: Kāds ir dekonstrukcijas mērķis?
A: Ja mēs dekonstruējam dažas lietas, mēs varam uzzināt vairāk par tām un par to, kā darbojas runāšana un rakstīšana.
