Deutsche Reichspartei (DRP) (Vācijas Reiha partija, Vācijas impērijas partija vai Vācijas impērijas partija) bija nacionālistu politiskā partija Rietumvācijā. Tā radās kā Vācijas konservatīvās partijas un vietējo labējo grupu apvienības centieni atjaunot tradicionālās, autoritārākas un nacionālistiskas politikas pozīcijas pēc Otrā pasaules kara. DRP mēģināja piesaistīt tos vēlētājus, kuri bija neapmierināti ar Vācijas demokrātiskajām institūcijām un ilgojās pēc spēcīgākas nacionālas identitātes.

Veidošanās un dibinātāji

Partijas izveide bija saistīta ar vairākām mazākām konservatīvām un nacionālistiskām formācijām, kuru mērķis bija apvienoties, lai iegūtu lielāku ietekmi. Daži no DRP dibinātājiem bija:

  • Aleksandrs Andrae
  • Oskars Lutzs
  • Hanss Bernds fon Grünbergs
  • Vilhelms Meinbergs
  • Otto Hess
  • Hanss Šikora
  • Heinrihs Kunstmanis
  • Ādolfs fon Tadens

Attiecības ar citiem kraujiem un sadalījumi

1949. gadā no DRP atdalījās Sociālistiskā reihsparteja (SRP). Tas notika tāpēc, ka Impērijas partija nebija neonacistiska un nevēlējās tikt saistīta ar Ādolfu Hitleru. Tā vietā partija deva priekšroku apgalvojumiem par to, cik laba bija Otrā Vācijas impērija (1870-1919). Sadala atspoguļoja strīdīgus jautājumus par to, cik tieši atklāti jāpieņem vai jānoliegt pagātnes nacionālsociālistiskās ideoloģijas elementi.

Radikalizācija un likumiskas sekas

Pēc 1952. gada Deutsche Reichspartei kļuva nacionālsociālistiskāka — daļa partijas biedru un ideju iegriezās labējā ekstremisma virzienā. Tajā pašā laikā Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa aizliedza Sozialistisko reihspartiju, un daudzi tās biedri atkal pievienojās Impērijas partijai. Šī pieplūduma dēļ DRP bieži tika uztverta kā viens no galvenajiem rietumvācijas nacionālās ekstrēmas labējās vides centriem tajā periodā.

Programma un ideoloģija

DRP ideoloģija apvienoja vairākus labējus elementus, tostarp:

  • stingru nacionālismu un kritiku pret demokrātiskām institūcijām;
  • nostalģiju pēc autoritārākām valsts formām un Otrā Vācijas impērijas laikiem;
  • antikomunistisku un antiglotisku retoriku;
  • dažos gadījumos monarhistiskas un tradicionālistiskas nostādnes;
  • pēc 1950. gadiem — arvien redzamākas saiknes ar neonacisma idejām un bijušajiem nacionālsociālistiem.

Partijas retorikā bieži parādījās prasības par „kardinālām reformām” un spēcīgāku valsts varu, taču DRP reti spēja piedāvāt plaši akceptējamu, detalizētu politisko programmu, kas būtu pievilcīga plašam vēlētāju lokam.

Vēlēšanu rezultāti un ietekme

Pagājušā gadsimta 50. gados partija nebija pārāk veiksmīga centrālajās federālajās vēlēšanās, taču tai reizēm izdevās iegūt balsis un vietas dažos reģionālos parlamentiem (Landtagos). Pēc 1959. gada valsts vēlēšanām šķita, ka tā kļūst arvien populārāka, tomēr šie panākumi bija nepastāvīgi un parasti ierobežoti reģionāla mēroga ietekmei.

Likvidācija un pēctecība

Taču panākumi nebija ilgstoši, un 1964. gadā, kad partija tika likvidēta, notika tās pēdējā konference. To ātri vien aizstāja jaunā Nationaldemokratische Partei Deutschlands, kas 1960. gadu vidū konsolidēja vairākas labējās un nacionālistiskās kustības Vācijas politiskajā telpā.

Vērtējums un mantojums

Historiskā skatījumā DRP tiek uzskatīta par starpposma formāciju starp vecāko konservatīvo politiku un vēlākām, acīmredzamāk ekstrēmākām nacionālistiskām organizācijām. Lai gan partija nekad nepārņēma plašu atbalstu federālajā līmenī, tā deva ieguldījumu pēckara Vācijas politiskās spektra radikalizācijā un kalpoja kā daļējs priekšgājējs vēlākajām labējām ekstrēmistu struktūrām. Mūsdienās DRP un tamlīdzīgas organizācijas tiek pētītas, lai izprastu demokrātijas aizsardzību pret ekstrēmismu un politiskās radikalizācijas cēloņiem.